Ideāls

Ideālisma pamatā ir atzinums, ka materiālais gars veido visa esošā pamatu un būtību. Jau pirmatnējās kopienas sabiedrības morālē nav priekšstata par tikumisko ideālu. Pirmo reizi tas lielu nozīmi gūst kristīgajā pasaulē, kad cilvēki sāk apzināties pretrunu starp varbūtību un īstenību. Tad fantastiskais, morāli pilnīgās personības tēls Jēzus Kristus tiek pretstatīts nepilnīgajiem, vienkāršajiem mirstīgajiem. Šis ideāls ir vērsts uz pagātni nevis uz nākotni un tiek tēlots kā liels moceklis, nevis kā aktīvs cīnītājs par dzīves pārveidošanu. Kristīgajā morālē ideāls iedomājams kā kaut kas cilvēkiem nesasniedzams. Atšķirībā no morāles normām, kas nosaka cilvēku uzvedību ikdienišķās dzīves situācijās, ideālais rāda cilvēka tikumiskās audzināšanas un pašaudzināšanas galamērķi, dod labāko paraugu, pēc kā jātiecas.1
Ideālais ir cilvēka apziņas raksturojums, kas pamatots uz tās gnozeoloģisku pretstatīšanu materiālajam, matērijai. Zināšanas par pasauli ir ideāla lietu objektīvo sakaru forma. Taču šai formai nav patstāvīgas esamības, tā pastāv tikai sakarā ar cilvēka darbības objektīvās pasaules savstarpējo attiecību. Tāpēc atšķirībā no patstāvīgi, objektīvi pastāvošās pasaules, zināšanas par to un apziņa, visumā ir raksturojams kā ideālais.
Līdzīgs priekšstats par ideālo ir arī ideālisma piekritējiem. Piemēram: Kantam ideāls ir nesasniedzams tēls, kas nekad nevar kļūt par īstenību. Kaut arī pagātnes ideāli bija atrauti no dzīves, tie vienmēr iemiesoja sevī noteiktus vēsturiskus cilvēku centienus. …