Kopš daļa mūsu darbīgās dzīves ir saistīta ar projektu rakstīšanu, ir pieaugusi arī vajadzība zināt “pareizos vārdus”. “Iesniegumu lirika” regulāri tiek kopta, atjaunināta un pilnveidota, un līdzīgs elastīgums skāris arī leksikonu, ar kuru politiskās partijas pauž savas ideoloģiskās nostādnes – precīzāk, slēpj saturīgas ideoloģijas trūkumu. Viena no vārdkopām, kura pamazām ir kļuvusi neaizstājama abās šajās darbības jomās, ir “pilsoniskā sabiedrība”. Tas ir ērts jēdziens: abstrakts, neskaidrs, viennozīmīgi pozitīvs, turklāt vēl smaržo pēc vecās Eiropas politiskajām tradīcijām. Turklāt tas neuzliek nekādus pienākumus - ko nu mēs ar to saprotam, lai paliek mūsu ziņā. Lai nu kā: burās, uz kurām rakstīts “pilsoniskā sabiedrība”, vējš šodien pūš vienmēr.
Ir skaidrs, ka pilsoniskās sabiedrības jēdziens nav nedz viennozīmīgi definējams, nedz arī aprakstāms īsos vārdos. Ar pilsoniskās sabiedrības izpēti nodarbojas gan ekonomika, politikas zinātne, socioloģija, gan politikas filosofija, gan sociālā un ideju vēsture – un arī tajās nebūt nav vienprātības par pilsoniskās sabiedrības robežām, lomu un darbības principiem. Tomēr ir reizes, kad skaidra un pamatota izpratne par pilsonisko sabiedrību ir vairāk kā nepieciešama, piemēram, lai pārietu no iesniegumu un programmu žargona pie konkrētiem politiskiem soļiem. Šādu soli, cik noprotams, gatavojas spert Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts, kurš pašlaik izstrādā programmu pilsoniskās sabiedrības veicināšanai. Šās iniciatīvas nozīmību ir grūti pārvērtēt: pilsoniskā sabiedrība, pilsoņu iniciatīvas un brīvprātīgas kooperācijas spēja ir viens no faktoriem, no kura ir atkarīga veiksme gan politiskajā, gan sociāli ekonomiskajā, gan kultūras jomā. Tomēr vienlaikus valsts iniciētās pilsoniskās sabiedrības veicināšanas programmas izstrāde dod pamatu arī bažām, kuras rada skaidrības trūkums par šās ieceres izejas pozīcijām.…
