Kā jau minēju stila pirmsākumi meklējami Francijā 19. gadsimta sešdesmitajos gados. Ievērojamākā izstāde bija ikgadējais Parīzes salons, kuram savus darbus iesniedza arī jaunie mākslinieki, taču žūrija tos noraidīja, priekšroku dodot akadēmiskajā stilā ieturētiem darbiem. Tātad nemaz nevērtēja tos darbus, kuri netika veidoti pēc impresionisma pazīmēm. Tā kā netika vērtēti ļoti daudz darbu un izstādi finansēja valdība, pēc mākslinieku protesta imperators Napaleons 3. apskatīja darbus un lika izlemt sabiedrībai vai šie darbi ir pieņemami. Atraidītajiem darbiem tika sarīkota izstāde un šo izstādi apmeklēja daudz vairāk cilvēku nekā Parīzes salons, tiesa, lai pasmietos nevis nopietni uztvertu šos darbus.
Gluži, kā apvienība „Rūķis” arī šī stila, savādāk domājošajiem, bija izveidota sava apvienība. Spožākie no impresionisma pārstāvjiem un savādāk domājošajiem ir Klods Monē, Ogists Renuārs, Alfreds Sislē un Frederiks Bazils. Vēlāk viņiem pievinōjās arī Kamils Pisaro, Pols Sezāns un Eduārs Manē. Šī mākslinieku apvienība vēlējās, lai atkārtoti tiktu sarīkota izstāde noraidītajiem darbiem, taču 1867. gadā un 1872. gadā tā tika noraidīta. Tas bija par iemeslu, lai 1874. gadā Monē, Renuārs, Sislē, Sezāns, Berta Morizo un Edgars Degā sarīkotu paši savu izstādi kādā fotosalonā, kurā piedalīties lūdz arī citus Parīzes salona atraidītos māksliniekus. Kopumā šajā izstādē piedalījās negaidīti liels mākslinieku skaits – 30 un līdz 1886. gadam tika sarīkotas vēl septiņas šādas izstādes.
Tātad, bija ļoti daudz mākslinieku, kuri nepakļāvās impresionisma pazīmēm un gleznoja tā, kā viņiem šķita labāk un pareizāk. Ja visi būtu pakļāvušies akadēmismam, tad mēs neuzzinātu neko par šiem dižajiem impresionisma pārstāvjiem. Viņu ieguldījums ir milzīgs gan glezniecībā, gan arī cilvēku rakstura veidošanā.…
