Tiesiskā apziņa ir viena no interesantākām tēmām tiesību teorijā, jo tikai pareizs un pamatots priekšstats par tiesiskās apziņas būtību ļauj adekvāti izprast vairāku tiesisku parādību un procesu būtību.
Neapšaubāmi, tiesiskā apziņa ir viens no svarīgākiem indivīda tiesiskās uzvedības nosacījumiem, un no tā izriet nepieciešamība izprast indivīda tiesiskās apziņas veidošanās būtību un posmus, jo tikai adekvāta šī procesa apzināšana var dot zinātnisku pamatu tādai iedarbībai uz indivīdu, kuras rezultātā indivīds pieņem likumpaklausīgu uzvedības veidu kā pašam piemītošu.
Darba mērķis ir noskaidrot individuālās tiesiskās apziņas jēdzienu, iespējamās izpratnes, funkcijas, kā arī tās saistību un mijiedarbību ar sabiedrisko tiesisko apziņu’, veidošanās un attīstības priekšnosacījumus un iespējamās deformācijas.
Darba izstrādes gaitā par pamatu tika ņemti vairāku tiesību teorētiķu viedokļi un ar analīzes metodes palīdzību tika noskaidrots būtiskais attiecībā uz indivīda tiesiskās apziņas būtību un veidošanās teorētiskiem aspektiem.
Tiesiskās apziņas jautājums ir iztirzāts pietiekoši un dažādi autori piedāvā dažādas definīcijas, kas, kopumā skatot, ir līdzīgas pēc satura. Kā uzskatāmu varu minēt I.Krastiņa darbā „Tiesību teorijas pamatjēdzieni” piedāvāto :
„Tiesiskā apziņa – ir tiesisko uzskatu, teoriju, ideju un jūtu (tiesisko emociju) kopums,kas izsaka indivīda, sociālo grupu vai tautas attieksmi pret tiesībām un to prasībām, dod tiesisko parādību novērtējumu no likumības un taisnīguma viedokļa, kā arī izsaka jaunas,nepieciešamās tiesiskās prasības, kas atspoguļo sabiedrības tālākās ekonomiskās un kultūras attīstības uzdevumus, kā arī atsevišķu pilsoņu vajadzības un intereses.”…