Ja senatnē bankrota likumdošanai bija nosodošs un nicinošs raksturs, šī likumdošana ļāva kreditoram nocirst maksātnespējīgam parādniekam kādu ķermeņa daļu, tad šobrīd maksātnespējas likumdošana ir vērsta uz izveidojušos konflikta atrisināšanu.
Bankrots (no itāļu -. bancarotta, burtiski – salauzts sols), buržuāzo valstu civilajā likudošanā – fiziskās vai juridiskās personas atteikšanās apmaksāt savas parādsaistības kreditoriem, kas motivēta ar finanšu līdzekļu neesamību.
Individuālā uzņēmēja bankrots Krievijā tiek regulēts ar Krievijas Federācijas Civilkodeksa 25.pantu un ar Likumu par Bankrotu.
Krievijas Federācijas Civilkodeksa 25.pants nosaka priekšnosacījumus, kārtību un sekas, kas rodas sakarā ar individuālā uzņēmēja atzīšanu par maksātnespējīgu.
Minētā panta 1.daļa nosaka, ka individuālais uzņēmējs, kas nespēj apmierināt ar īstenojamo uzņēmējdarbību saistītās kreditoru prasības, var tikt atzīts par maksātnespējīgu (bankrotējošu) ar tiesas lēmumu. Ar brīdi, kas tiesa pieņem šādu lēmumu, zaudē spēku individuālā uzņēmēja reģistrācija.
Jāatzīmē, ka Krievijas Federācijas Civilkodekss nenosaka, kādā mērā individuālajam uzņēmējam jābūt maksātnespējīgam, lai to atzītu par bankrotējušu. To nosaka Krievija Federācijas likums “Par maksātnespēju (bankrotu)”.
Saskaņā ar minētā likuma 2.pantu maksātnespēja ir ar arbitrāžās tiesas lēmumu atzīta vai parādnieka pieteiktā nespēja pilnā apmērā apmierināt kreditoru prasības apmaksāt parādsaistības kā arī izpildīt pienākumu apmaksāt obligātos maksājumus.
Pie tam, šai maksātnespējai ir jāturpinās noteiktu laika posmu. Individuālajam uzņēmējam šis termiņš ir 3 mēneši, kopš ir iestājies maksājumu izpildīšanas pienākums.
Likuma par Bankrotu 1.pants nosaka, ka pilsonis uzskatāms par nespējīgu apmierināt kreditoru prasības un/vai izpildīt obligāto maksājumu pienākumu, ja šīs saistības nav izpildītas trīs mēnešu laikā no apmaksas pienākuma iestāšanās brīža un ja saistību kopsumma pārsniedz viņam piederošā īpašuma vērtību.
Tas nozīmē, ka pilsonim tiek piemērots apmaksāt nespējas princips, respektīvi, viņam piederošā īpašuma faktiskais stāvoklis ir tāds, ka tā vērtība ir mazāka par parādsaistību summu.
Attiecībā uz pilsoni – individuālo uzņēmēju šis princips netiek piemērots, kaut gan likumā tas nav tieši noteikts, taču no likuma jēgas un tiesisko attiecību būtības izriet, ka fakts, ka parādsaistības pārsniedz aktīvus, vēl nenozīmē nespēju apmaksāt kreditoru prasības.
…
