SECINĀJUMI UN PRIEKŠLIKUMI
Pētot teorētisko materiālu autors secina, ka:
1. atkarībā no augšanas tempa inflāciju iedala: lēnā inflācija, kad reālā cenas paaugstināšana nav lielāka par 3-4% gadā; mērenās inflācijas forma raksturīga ar cenu paaugstināšanos par 5-10% gadā (atsevišķos gadījumos sasniedzot 20%); straujā jeb galopejošā, kad cenu pieauguma temps ir 20-200% gadā; hiperinflācija jeb superinflācija, kad cenu pieauguma temps pārsniedz 50% mēnesī.
2. Atkarībā no inflācijas cēloņiem izšķir divus inflācijas veidus: pieprasījuma iniciētā inflācija; izmaksu iniciētā inflācija.
3. Pieprasījuma inflācijas galvenie cēloņi ir: naudas emisija Valsts budžeta deficīta segšanai; pārmērīga kredītu izsniegšana investīcijām; valūtas kursa devalvācija.
4. Svarīgākie cēloņi, kas var izsaukt izmaksu inflāciju: izejvielu un materiālu cenu pieaugums; darba algas pieaugums, kas nav sabalansēts ar darba ražīguma pieaugumu; fiziski un morāli nolietotas tehnikas un tehnoloģijas izmantošanas; kredīta procenta kāpums; nodokļu ieaugums, piemēram, PVN pieaugums; ievedmuitas tarifa pieaugums.
5. Inflācijas sekas atkarībā no tā, vai inflācija ir prognozējama jeb paredzama, vai tā ir neprognozējama un neparedzama. Prognozējamā inflācija nerada draudus sabiedrībai, zaudējumi no tās ir minimāli vai to vispār nav. Neparedzamo inflāciju var radīt cenu šoks. Līdz ar to rodas pārāk augsti inflācijas tempi. Neparedzētās inflācijas rezultātā iegūst gan aizņēmēji, gan valdība, gan fiziskas un juridiskas personas, kuras aizņēmušās naudu par tādu procenta likmi, kas mazāka par inflāciju.
…
