“Inovācija” ir populārs termins, kuru lieto gan valsts iestādēs, gan uzņēmējdarbībā, gan izglītībā un pētniecībā. Inovācija nav vārds, kas apzīmē kādu konkrētu lietu, priekšmetu, darbību vai pakalpojumu, bet gan vārds, kas apzīmē jēdzienu. Un šis jēdziens ietver sevī visas tās darbības, kas jāveic lai tiktu radīts, ražots un realizēts tirgū jauns produkts vai pakalpojums. Inovācija ietver sevī visas sabiedrībā notiekošās darbības sākot ar izglītību, pēc tam zinātniski - pētniecisko darbu, intelektuālā īpašuma aizsardzību, ražošanas organizēšanu, tirgus izpēti un produkcijas realizāciju tirgū. Šim procesam pāri vēl klājas visas darbības, kas saistītas ar uzņēmējdarbības vides sakārtošanu un inovācijas atbalsta struktūru izveidošanu. Globālā ekonomika un sabiedrība kļūst arvien vairāk atkarīga no zināšanām un to apmaiņas ātruma, no ražošanas efektivitātes palielināšanas un jauno produktu atbilstības tirgus prasībām, no visu inovācijas sistēmas elementu izglītība – zinātne- ražošana – likumdošana – finansēšana harmonizētas mijiedarbības, kā arī no daudziem citiem faktoriem, kuri var palielināt uzņēmumu konkurētspēju un palīdzēt būt tiem gataviem nākotnes izaicinājumiem.
Kā liecina statistika, Latvijā tikai viena piektā daļa no uzņēmumiem ir iesaistīti inovatīvā darbībā. Latvijas valsts finansējums zinātnei un pētniecībai ievērojami atpaliek no attīstīto ES dalībvalstu līmeņa. Viena no būtiskākajām problēmām inovācijas attīstībā Latvijā ir nepietiekama sadarbība starp uzņēmējiem un zinātniekiem. Uzņēmējiem Latvijā trūkst informācija un līdz ar to arī interese par iespējamo sadarbību ar zinātniekiem un inovatīvu produktu ieviešanu. Savukārt liela daļa zinātnieku nodarbojas ar fundamentāliem pētījumiem, kas vairāk veicina viņu akadēmisko karjeru, nevis jaunu inovatīvu produktu parādīšanos tirgū. Latvijā inovācijas politikas attīstībai ir izstrādāta virkne dokumentu un rīcības plānu, taču to praktiskā realizācija notiek ļoti nelielā mērogā un situācija uzlabojas ļoti lēni. ( Inovatīvās darbības pamatelementi, 2005.) …
