IEVADS
Intelektuālais īpašums kā viena no īpašumu formām ieņem aizvien svarīgāku lomu mūsdienu pasaules ekonomikā, un kļūst par iekārojamu intereses objektu dažādu šīs īpašuma formas piekritēju, atbalstītāju, noliedzēju un skeptiķu prātojumos un taisnības meklējumos. Uzskatu dažādība ir pastāvējusi jau no pasaules sākuma, tādēļ daži uzskata, ka ir jāliberalizē daudzas no intelektuālā īpašuma koncepcijām, citi, ka šīs tiesības ir jānostiprina, lai pret tām sāktu attiekties ar respektu. Mūsdienu īpašuma tiesību teorija galvenokārt tiek veidota un attiecināta uz ķermeniskām lietām - fiziskiem objektiem. Intelektuālā īpašuma tiesības attiecas uz bezķermeniskām lietām - abstraktas vai netaustāmas lietas pēc to būtības nav līdzīgas taustāmām, fiziskas dabas lietām. Šī iemesla dēļ intelektuālā īpašuma tiesības un šo tiesību būtība ir pakļautas atsevišķiem filozofiskiem pētījumiem un to analīzei. Par īpašuma teoriju ir sarakstītas daudzas grāmatas un publicēti dažādi raksti, kas apstiprina, ka īpašums ir un paliek viens no sociālo zinātņu diskusijas un filozofiskās analīzes pamatobjektiem. Tomēr, lai arī literatūra par īpašumu un īpašuma tiesībām ir diezgan plaša, relatīvi maz tiek runāts tieši par intelektuālo īpašumu. Varētu uzskatīt, ka šāda situācija ir izveidojusies tāpēc, ka jebkura vispārīga īpašuma teorija būtībā ietver visas iespējamās īpašuma formas, tai skaitā arī intelektuālo īpašumu. Jau gadsimtiem ilgi tiek diskutēts un teoretizēts par īpašuma tiesību būtību un tā formām, meklējot atbildi uz jautājumu, kas tad ir īpašuma tiesības un kādu vietu tās ieņem vispārējo tiesību jomā. Atbilde uz šiem jautājumiem tiek meklēta izmantojot ontoloģiskās, lingvistiskās, analītiskās (vai konceptuālās) un normatīvās analīzes metodes. Ontoloģiskā analīze tiek pielietota, lai rastu atbildi uz jautājumiem, vai eksistē tiesības un ja tās eksistē, tad kādas tās ir un kā tās pastāv. Nerimstošās un pretrunīgās diskusijas par dabisko tiesību vai īpašuma dabisko tiesību eksistenci ir klasisks ontoloģiskās analīzes piemērs. Lingvistiskā analīzes metode mēģina rast īpašuma vai īpašuma tiesību nozīmi, izmantojot šo jēdzienu atšķirīgās pazīmes, kas sastopamas ikdienas valodā. Analītiskā pieeja balstās uz minēto jēdzienu loģisko īpatnību analīzi, kuras procesā tiek meklētas un piemērotas definīcijas, veikta konceptuālā šo objektu analīze. Izmantojot šo metodi, filozofi meklē atbildi uz jautājumu, kam var piederēt tiesības un ar kādiem nosacījumiem, kādos apstākļos, ko nozīmē tiesību piederība un kādas tiesības ir jāatzīst. Normatīvā pieeja īpašuma un tiesību teorijas analīzei, balstās uz vērtību kritēriju noteikšanu. Šī teorija tieši aplūko privātīpašuma tiesību attaisnojumu. Gan šai teorijai, gan visu pārējo teoriju analīzei jeb pieejai, kas gadsimtiem ilgi ir nodarbinājusi dažādu tiesību filozofijas skolu pārstāvju prātus, ir sava vēsture. Būtiskākie un ievērojamākie atzinumi par privātīpašumu, tai skaitā par intelektuālo īpašumu, ir meklējami jau dabisko tiesību skolas vēsturē.
Intelektuālā īpašuma tiesību filozofijas vēsture un šo tiesību filozofijas teorijas būtiskākie pirmsākumi nav tik seni kā filozofiskie uzskati par citiem īpašuma objektiem. Intelektuālā īpašuma tiesību filozofijas priekšvēsture meklējama sākot no 18. gs. beigām, kad tika likti mūsdienu patenttiesību un autortiesību pamati, un tika uzsākta dažādu intelektuālā īpašuma aizsardzības tiesisko teoriju un sistēmu veidošana. Dažādu valstu normatīvajos aktos, starptautiskajos līgumos un konvencijās intelektuālā īpašuma institūts tiek definēts atšķirīgi. Tas vairāk ir saistīts ar doktrinālo uzskatu īpatnībām atsevišķu intelektuālā īpašuma objektu aizsardzības jomā, un dažādās valstīs ar terminu "intelektuālais īpašums" dažreiz apzīmē nesakrītošu intelektuālā īpašuma tiesību (objektu) kopumu. Kaut arī šis termins/ jēdziens ir iegājis juridiskajā apgrozībā, tomēr satura ziņā to nevar atzīt par nostabilizējušos. Intelektuālā īpašuma objektus raksturo kā cilvēka prāta jeb intelekta radītus produktus - zināms informācijas daudzums, kuru var iemiesot materiālos objektos. Par intelektuālo īpašumu tiek atzīti nevis šie materiālie objekti, bet gan tajos ietvertā informācija.
Mūsdienu pasaules intelektuālā īpašuma tiesību filozofija un teorija kopumā ir balstīta galvenokārt uz dabisko tiesību skolas un utilitārisma teorijas piekritēju uzskatiem. Dažādas valstis ir izvēlējušās vienas vai otras teorijas pamatprincipus, kas tad arī ir iedibināti šo valstu intelektuālā īpašuma likumdošanā un prevalē valsts un sabiedrības nostājā pret intelektuālo īpašumu un ar to saistītajām tiesībām. Šī kursa darba mērķis ir, pirmkārt, caur vēstures prizmu izanalizēt intelektuālā īpašuma tiesību attīstību, jo bez ieskata intelektuālā īpašuma vēsturē nevar rast kopēju priekšstatu par intelektuālā īpašuma tiesību filozofijas attīstību. Ņemot vērā divu būtiskāko tiesību skolu (dabisko tiesību un utilitārisma tiesību skolu) atzītāko pārstāvju (Loka, Hēgeļa un Bentema) ieguldījumu intelektuālā īpašuma tiesību filozofijas attīstībā, tiks analizētas šo pārstāvju teorētiskās nostādnes un atzinumi attiecībā uz intelektuālo īpašumu kā vienu no privātīpašuma formām. Darba pēdējā nodaļā atspoguļota mūsdienu intelektuālā īpašuma tiesību filozofijas attīstība un norādīti galvenie virzieni un teorijas uz kurām balstās intelektuālā īpašuma tiesību filozofijas mūsdienu pārstāvji. Tā kā intelektuālā īpašuma tiesību objekti ietver plaša spektra dažādas bezķermeniskas lietas (par katru no tām atsevišķi varētu izvērst plašu apcerējumu), šajā darbā ietverts galvenokārt patenttiesību, autortiesību (tiesības uz jaunrades objektiem) filozofisko atziņu iztirzājums un salīdzinājums.
…
