Investīciju teorija.
Investīcijas – ļoti nozīmīgs un ekonomiku ietekmējošs faktors.
Kapitāla papildināšana parasti tiek definēta kā finansēšana vai investēšana. Finansēšana sevī ietver naudas līdzekļu ieguldīšanas un izlietošanas procesus, bet investēšana – ilgtermiņa kapitāla ieguldīšanu uzņēmumā, kuras mērķis – peļņa. Latīņu valodā vārds “invest” nozīmē – ieguldīt, tātad investīcijas varēti definēt kā ieguldījumus, kas uztur kapitālu, veicina tā pieaugumu.
Rietumu zinātniskajā literatūrā investīcijas tiek skaidrotas kā ilgtermiņa holdings – kapitālu pielieto peļņas iegūšanas nolūkos (ieguldot kādā nozarē), bet spekulācija – īstermiņa darījums, kas balstās uz ātru kapitāla apgrozījumu peļņas nolūkos, bet ne holdingu.
Pastāv arī citi investīciju definējumi, piemēram:
tēriņš (expenditure)- ar nolūku iegādāties uzņēmumu finansu vērtspapīrus (akcijas), lai iegūtu no tiem peļņu dividenžu veidā;
kapitāla tēriņš, pērkot uzņēmumu fiziskos pamatfondus (physical assets), tādus kā rūpnīcas, to mašīnas, iekārtas (fixed capital) un akcijas (working kapital).
Par investīcijām uzskata iekārtu, tehnoloģisko mašīnu, transporta līdzekļus (to iegādi, izgatavošanu), ilgtermiņa nemateriālos ieguldījumus, ieguldījumus bankā vai citu uzņēmumu vērtspapīros u.c.
Investīcijas kā konkrēts lielums, vērtība vēl nav viennozīmīgi definētas. Pastāv daudzas versijas, ieteikumi, rekomendācijas, tomēr to būtība nav noteikta (pat starp ekonomistiem). Banku sfērā tās ir saistītas ar vērtspapīru operācijām, naudas līdzekļu iegildījumiem akcijās, valsts obligācijās u. c. vērtspapīros.
Rietumos par investīcijām tiek uzskatītas ieguldījumu summas pamatlīdzekļos (piemēram, arī ilgtermiņa nemateriālie ieguldījumi) un ieguldījumi materiālu krājumu palielināšanai, bet ieguldījumus vērtspapīros neuzskata par investīcijām, jo tie nepalielina ražošanas līdzekļu apjomus ekonomikas sistēmā. Daži uzņēmumi par investīcijām uzskata iekārtu iegādi un citu uzņēmumu vērtspapīru iegādi, jo pastāv iespēja nopelnīt, tiek palielināts naudas kapitāls.…
