Notikumi, kuri risinājās 2001. gada 11. septembrī, izvirzīja neatliekamu nepieciešamību atzīt un pārvarēt tās barjeras, kas šķir musulmaņus un ne musulmaņus.
Islāmam un Rietumiem ir kopīga vēsture, un to likteņi ir saistīti kopš islāma sākumiem 7. gadsimtā. Viduslaiku Eiropas civilizācija izveidojās varenu islāma impēriju ēnā, un islāma pasaule mūsdienu laikmetā iesoļoja Eiropas lielvaru ēnā.
Musulmaņi lūdz to pašu Dievu ko krievi (Bogu), vācieši (das Gottu), angļi (Godu), lietuvas braļukas (Dievas), un 20 miljoni arābu kristiešu (Allāhu). Musulmaņi vairāk lieto šo vārdu Allāhs, jo tam ir tikai tāda nozīme kā par Dievu ir stāstīts Korānā. Tādi problēma ar šiem vietējiem vārdiem var būt tā, ka tie ietver vai asociē to, ko Dievs islāma izpratnē neietver. Piemēram islāmā Dievam nav dzimtes, jo tas nav līdzīgs cilvēkam. Musulmaņi nezin kāds ir Dievs, jo mūsu tagadējās smadzenes nemaz nevarētu iedomāties vai apstrādāt Dieva skaistumu.
Dievs nav sīkumains (kur nu vēl absurdāku vārdu salikumu!) un Dievam nenieka nevajag tās lūgšanas piecreiz dienā. Dievam nekas nav vajadzīgs, Dievs ir Vienīgais, kurš pašpietiekams.
Tās lūgšanas piecreiz dienā ir vajadzīgas cilvēkam. Ja es tās nedaru, tad tas ir par sliktu tikai man. Jāsaprot, ka lūgšanās ir ļoti daudz nozīmes. Ir tāda viena tīri funkcionāla nozīme. Šīs rituālās 5reiz dienā lūgšanas visbiežāk nav ko lūgt no Dieva, bet gan tās 5! reizes dienā, tev pa 2-6 minūtēm atgādina tavu vietu pasaulē, pasaules būtību, par Dievu un tā būtību. Tādi, cilvēkam kurš tikko ir lūdzis Dievu ir tač nenormāli liekulīgi paņemt kukuli, vai ne? Un ja piecreiz dienā? Tādi visa diena ir ar atgādinājumu. Tas ļoti palīdz nolikt vietā pasauli un rīkoties tā, kā rīkojas indivīds domājot par Dievu.
Mūsdienās mēs visi dzīvojam vienā „globālā ciemā”, tāpēc katra ir būtiski mācīties no citu neveiksmēm un sasniegumiem. Pasaules reliģiju ētiskās sistēmas apbrīnojami saskan, un nākotne jāveido tieši uz šī vienojošā pamata. Cerams, ka turpmāk sniegtais kodolīgais vēstījums par islāmu labos nepareizos priekšstatus, kā arī sniegs savu ieguldījumu islāma pasaules izpratnē.
Tādas valstis kā Maroka, Tūnisija, Ēģipte, Jordānija un Turcija vienmēr bijušas Eiropas tūristu iecienīti ceļojumu galamērķi. Pat tie tūristi, kas apmeklē šīs valstis bez īpašas intereses par to kultūru, tomēr kaut nedaudz iepazīst vietējās tradīcijas un gūst priekšstatu par arhitektūru, dabas ainavām un kulināriju. Grāmatu vaikali Rietumos ir pārpildīti ar labām grāmatām par islāma mākslu un arhitektūru, un tagad ir daudz vieglāk nekā jebkad agrāk atrast labas grāmats par islāma vēsturi un kultūru.…
