Pirmo reizi lasīju šīs poēmas nezinot neko vairāk par aprakstītajām personām un vēsturisko fonu, līdz ar to, darbs mani nesaistīja, bet pēc iedziļināšanās bulgāru vēsturē un to varoņos, lasot bija jūtams varoņu pārdzīvojums un pat radās līdzīga sajūta, kā lasot darbus par latviešu izsūtīšanu uz Sibīriju, par bailēm un mokām ko viņiem nācās pārdzīvot. Skatoties no mākslinieciskā viedokļa, darbs spēj radīt attēlu, kādu, iespējams, autors ir vēlējies, lai lasītājs redz. Kā mīnusu es varbūt minētu vienveidību, kas jūtama visā darbā (izņemto poēmā Paisijs, jo tajā nav jūtams pesimisms. Tajā ir mazāk romantisma, vairāk faktu un ieteikumu (no Paisija puses)) – varonis, trauksme, bailes, kauns, cīņa, neveiksme un mūžīgas ciešanas ar nelieliem gaismas stariņiem. Visas poēmas ir ieturētas romantiskā stilā. Jāatzīst, ka neesmu lasījusi citus bulgāru šī perioda darbus, bet iespējams priekš šāda, pirmā tautas nacionālā literāta darbiem jebkura kļūda būtu piedodama, galvenais, ka ir jūtams patriotisms, aicinājums un piemērs, kuram sekot.
Cik esmu pētījusi atsauksmes par šo un arī citiem Vazova darbiem mūsdienās, tad varētu teikt, ka to iespaids un vērtība mūsdienās ir tikai augusi, un ja Vazova mērķis bija celt tautas nacionālo apziņu, identitāti, tad viņam tas noteikti ir izdevies. Viņš bija pirmais bulgārs, kura darbs (Jūgā) tika iztulkots daudzās (30) valodās un tika augstu vērtēts Eiropā un pat ASV. Man nav bijusi tā iespēja iepazīt daudz bulgāru, tādēļ par aspektiem, kuros šis darbs ir saglabājis savu nozīmi bulgāru tautai man ir grūti izteikties, bet spriežot pēc paša darba un tā vērtējumiem, tad varētu salīdzināt Vazova poēmu Levskis ar latvieša, Andreja Pumpura darbu Lāčplēsis, kas arī ir varoņeposs, oda ar ,varētu teikt, identisku tēmu, tikai nedaudz lielāku izpušķojumu un tās fons ir 13. gadsimts.50 Pārejoša šī tēma bulgāriem iespējams nebūs vēl gadus 100, tāpat kā latviešiem, jo neatkarības tēma mūsu tautām ir ļoti nozīmīga un uztur nacionālo identitāti vai vismaz domu par tādu.
Kopvērtējumā darbu vērtēju kā kvalitatīvu gan mākslinieciskā, gan arī tematiskā ziņā. Darbs nav apjomīgs, bet tajā ir tieši tik cik ir nepieciešams lai lasītāju aizkustinātu, bet negarlaikotu. Kā romantiskā stila cienītājai, darbs likās ļoti skaists un lielisks romantisma paraugs, kuru noteikti var izmantot arī vēstures pētījumos, kas skar identitāti, atmodu un nacionālo mentalitāti. Iespējams darbam pietrūka nedaudz vairāk šo gaismas stariņu, bet ņemot vērā traģiskās cīņas un sakāves (daļai, kuru organizēšanā pats autors bija iesaistījies), tas ir saprotams. Vēl es esmu nelielā neizpratnē par to, kādēļ darbs citās valodās bez bulgāru un angļu ir gandrīz nepieejams kā rakstiski, tā arī digitāli. Vai patiesi bulgāri modernajā laikmetā būs aizmirsuši savas saknes un apstiprinājuši Ivana Vazova bažas par aizmirstību, kādā slīgst Bulgārijas veidotāji un aizstāvji?
…
