Izmeklēšanas eksperiments

Jebkuras izmeklēšanas darbības mērķis ir iegūt jaunus pierādījumus vai pārbaudīt tos, kas jau atrodas krimināllietā. šis darbības ir atsevišķi posmi tās patiesības izziņā, kas pilnīgi atbilstu objektīvās īstenības secinājumiem, pie kuriem nonākusi izmeklēšana un tiesa. Viens no šādiem patstāvīgiem posmiem pierādīšanas līdzekļu virknē ir izmeklēšanas eksperiments.
Tā 1885. gadā Pēterburgā, kara apgabaltiesa, izskatot poručika Imšeņecka lietu, kurā viņu apsūdzēja par savas sievas noslīcināšanu, izdarīja izmeklēšanas eksperimentu, lai pārbaudītu laivas apgāžamību, no kuras cietusī bija iekritusi ūdenī un noslīkusi. Arī citās valstīs šāds eksperiments figurē jau ātrāk nekā tas tika atļauts Latvijā, piemēram - Itālijā tas jau parādījās 1914. gadā.
Kriminālistikas literatūrā figurē dažādi eksperimenta kā patstāvīgas izmeklēšanas darbības definējumi. Tos analizējot, redzam, ka gandrīz visi raksturo eksperimentu kā notikuma, parādības, atsevišķu faktu vai situācijas atkārtošanu.
No krimināltiesībām zinām, ka noziegums ir izmeklēšanas priekšmets. Tas ir sociāla parādība. Taču no tiesiskā viedokļa saprotam tīri loģiski, ja jau izmeklēšanas priekšmets ir noziegums un eksperiments ir dabības, kuras nepieciešamas izdarīt atkārtoti, lai restaurētu notikuma būtību, nevaram atkārtot noziegumu. Jo tad jau mēs izdarītu jaunu noziegumu. Un lai kā arī mēs censtos mēs nevaram atrestaurēt tādu pašu, identisku noziegumu, jo katrs noziegums ir dziļi individuāls un līdzinās tikai sev. …