Izmeklēšanas eksperimenta procesuālās darbības reglamentāciju Latvijas likumdošanā ieguva jau 1960. gadā. Tas redzams Latvijas kriminālprocesa kodeksa 184. pantā. Taču arī agrāk šī darbība bija zināma kriminālpolicijas darbiniekiem. Jo viņi dažreiz bija spiesti to izdarīt, lai pārliecinātos par konkrētās parādības iespējamību, savu versiju pareizību, kā arī lai iegūtu citus pierādījumus. Un lai izvairītos iet pret likumu, tas tika noformēts, kā izmeklēšanas apskates vai nopratināšanas variants. Izmeklēšanas eksperimentu jau agrāk pielietoja dažādās valstīs. Tā 1885. gadā Pēterburgā, kara apgabaltiesa, izskatot poručika Imšeņecka lietu, kurā viņu apsūdzēja par savas sievas noslīcināšanu, izdarīja izmeklēšanas eksperimentu, lai pārbaudītu laivas apgāžamību, no kuras cietusī bija iekritusi ūdenī un noslīkusi. Arī citās valstīs šāds eksperiments figurē jau ātrāk nekā tas tika atļauts Latvijā, piemēram - Itālijā tas jau parādījās 1914. gadā. Taču par nožēlu no kriminālistiskās literatūras varam secināt, ka ikvienam jaunievedumam, kas var sekmēt nozieguma pilnīgāku izpratni un atklāšanu, tūlīt seko uzbrukumi no procesuālistu puses. Šai sakarībā der atcerēties tās diskusijas, kuras sekoja ne tikai pēc ieviešanas praksē izmeklēšanas eksperimenta, bet arī par uzrādīšanu atpazīšanai, uzņemšanu kino vai video filmā, skaņu ierakstu pielietošana, odoroloģija u.tt. Kriminālistus katru reizi apvainoja procesuālā likuma pārkāpšanā, kaut gan dzīve pierādīja šī eksperimenta nepieciešamību.
Kriminālistikas literatūrā figurē dažādi eksperimenta kā patstāvīgas izmeklēšanas darbības definējumi. Tos analizējot, redzam, ka gandrīz visi raksturo eksperimentu kā notikuma, parādības, atsevišķu faktu vai situācijas atkārtošanu.
No krimināltiesībām zinām, ka noziegums ir izmeklēšanas priekšmets. Tas ir sociāla parādība. Taču no tiesiskā viedokļa saprotam tīri loģiski, ja jau izmeklēšanas priekšmets ir noziegums un eksperiments ir darbības, kuras nepieciešamas izdarīt atkārtoti, lai restaurētu notikuma būtību, nevaram atkārtot noziegumu. Jo tad jau mēs izdarītu jaunu noziegumu. Un lai kā arī mēs censtos mēs nevaram atrestaurēt tādu pašu, identisku noziegumu, jo katrs noziegums ir dziļi individuāls un līdzinās tikai sev. Tātad jāapskata tie apstākļi, kuri neļauj restaurēt pašu noziegumu tādu, kāds tas bija:
1) jebkuros apstākļos faktiski nav iespējams atkārtot noziegumu, vienmēr tas atšķirsies no restaurējamā;
2) nozieguma atkārtošana nav pieļaujama tādēļ, ka tad būs izdarīts otrs noziegums par kuru draud kriminālatbildība;
3) varam atkārtot tikai dažus izmeklējamā nozieguma faktiskos apstākļus. Taču piebilstu to, ka tāpat mums neizdosies restaurēt tās izjūtas, kuras ir bijušas konkrētā nozieguma brīdī noziedzniekam (greizsirdība, afekts, reibums, niknums, naids, atriebība u.t.t.) …
