1.1. Radošums, kreativitāte, radošais process, radošās spējas – pedagogu un psihologu atziņas
Aizvien lielāka vērība tiek pievērsta kreativitātei izglītībā un psiholoģijā. Kas ir kreativitāte? Šis jautājums vēl šodien tiek plaši diskutēts. Dažādiem zinātniekiem ir savas koncepcijas šajā jautājumā, vārds „kreativitāte” tiek lietots dažādās nozīmēs, dažādos kontekstos. Vienkāršojot var teikt, ka kreativitāte ir saistīta ar kaut kā oriģināla radīšanu. Bet ir dažādi uzskati par to, no kā šis process sastāv un cik izplatīta ir kreativitātes spēja [3;4].
S. Ariete raksturo kreativitāti kā maģisku sintēzi, kuras pamatā ir primitīvu, iracionālu, zemapziņas spēku apvienojums ar racionāliem, kognitīviem apzinīgās domāšanas mehānismiem [26;8].
Mūsdienu amerikāņu psihologs Fromms piedāvā šādu kreativitātes jēdziena definīciju: „Tā ir spēja brīnīties un uzzināt, spēja atrast risinājumu nestandarta situācijās ar mērķi atklāt jaunu un reizē spēja dziļi apzināties savu personīgo pieredzi” [2;62].
Interesants šķiet viedoklis par kreativitāti kā sistēmu (pēc Gardena Merfi), kuras centrālā daļa ir intelekts, kas nokļūst vai kuru aptver noteikta vide – krāsa, kustība, telpa, laiks, valoda, sabiedriskās attiecības utt. Intelekta saskarsme ar šiem dažādajiem faktoriem rada pieredzi, kas uzkrājas atmiņā, kur, savukārt, tiek inkubētas idejas, kas ar atklāsmes palīdzību tiek apzinātas, bet pēc tam arī pārbaudītas [26].
Ja pievērsīsimies radošuma definīcijām, var saprast, ka jēdzieni „kreativitāte” un „radošums” tiek lietoti paralēli, būtībā apzīmējot vienu un to pašu.
Radošums tā ir „cilvēka spēja veidot jaunas, oriģinālas saiknes starp savstarpēji nesaistītiem vai citam no cita tālu esošiem objektiem”.
Herolds Andersons raksta, ka „radošums ir atvēršanās augstākajiem Visuma harmonijas līmeņiem”. Ā. Maslovs jēdzienu radošs izmanto ne tikai radīta produkta raksturošanai, bet arī personu, darbības, procesa vai uzskatu formulēšanai [10;41].
Vēl šodien aktuāla ir P. Torensa pieeja kreativitātes definēšanai. Viņš aplūko kreativitāti kā jūtīguma rašanos pret problēmām, pret esošo zināšanu deficītu vai disharmoniju: šo problēmu konkretizēšanu, to atrisinājumu meklēšanu, hipotēžu izvirzīšanu, izmaiņu pārbaudi, lēmuma rezultāta formulēšanu un paziņošanu [15;321].
…
