Jāņa Lejiņa romāna "Vīrieša sirds" un vēstures notikumu paralēles

Bija parasta darba diena, Ēriks Balodis atradās sanatorijā, kurā bija galvenais ārsts. Viss sākās ar to, ka atbrauca kāda grupiņa ar krievu virsniekiem, kuri ielenca teritoriju. Slimnieki no trokšņiem sapulcējas pie logiem, bet nesaprata, kas notiek. Kad ēka tika ielenkta, un zaldātiņi tikuši iekšā, visiem lika savākt savas mantas, un doties ārā, kāpt mašīnās iekšā. Neviens nesaprata, kur un kāpēc. Dakteri Balodi atstādināja no darba, viņa vietu ieņēma ārsts Raitis Andrejevičs Kļaviņš. Balodis arī nesaprata, kāpēc viss notiek.
Nedz Ēriks Balodis, nedz jaunieceltais sanatorijas galvenais ārsts Raitis Kļaviņš nezināja, ka pēc nepilna gada viņiem būs lemts vēlreiz satikties. Kādā netīrā preču vagonā, uz kura sāniem pavirši varēs izlasīt aizkrāsotu virsrakstu, ar krievu burtiem: Maize Latvijai, kas cieš badu. Tieši šī liktenīgā tikšanās, kādā vagonā mainīja visu, Ēriks ar savu sievu Bertu tika izsūtīti no Latvijas.
Pēc īstajiem vēstures faktiem ir zināms, ka no izsūtītajiem atgriezās tikai maza daļa, daudzi pa ceļam jau mira, daudzi nevarēja izturēt un mira, bet izdzīvojušie, ne visi atgriezās. Tie, kuri atgriezās bija knapi dzīvi, viņu īpašumus neatdeva, valsts paturēja sev.
Berta ar Ēriku atgriezās, kādā aukstā rudens dienā. Vilciena galapunkts bija pirms upes, jo tilta atkal nebija, tā bija vien tā pati pilsētiņa. Pilsētiņa bija izpostīta, baznīcai nebija jumta, visur bija deguma smaka. Berta nezināja, kas pa šo laiku ir noticis, viņa nezināja, ka Ludis Šteinbergs ir miris. Kad abi kopā devās uz upi, lai atcerētos vecos laikus, Berta ieraudzīja pieminekli, uz kura bija rakstīts: Ludis Otovičs Šteinbergs. Kritis cīņā pret fašitiskajiem iebrucējiem 1941. gada 28. jūnijā. Mūžīgā slava mūsu varoņiem! Izlasot, kas rakstīts Berta sabruka. [1.]
Kad Berta ar Ēriku bija atgriezušies no izsūtīšanas, viņi apskatīja apkārti un daudz domāja.
Izsūtīšanas, izvešanas laiks ir tas laiks, kas liek aizdomāties un ciest, vienlaicīgi par daudz dažādām lietām.
…