Jāņa Poruka biogrāfija
Poruku dzimta kopš seniem laikiem dzīvojusi Druvienā. Baznīcas grāmatas vēsta par vecvectēviem, kas pārlaiduši Ziemeļu kara šausmas, bada un mēra laikus, līdz atkal piepildījuši ar dzīvību tukšo Vidzemes vidienu. Viens dzimtes atzars aiziet uz Mazvasaraudziem, uz Egļu ģimeni, kura dod kultūrai divus izcilus literatūrzinātniekus- Kārli (1887-1974) un Rūdolfu (1889-1947) Egles. Cits zars saradojas ar Straumēm- Jūlijs Straume (1874-1970) ir izcils lietišķās mākslas meistars, bet brālis Jānis (1861-1929) pazīstams diriģents, komponists un publicists. Poruku uzvārdu nes komponists un muzikologs Jēkabs Poruks (1895-1963)
Dzejnieks Jānis Poruks, kas nācis pasaulē 1871. gada 13.oktobrī Prēdeļos, ir pirmdzimtais sešiem bērniem bagātā ģimenē. Jānis Poruks audzis reliģiozā, patriarhālā ģimenē, kurai sveši sava laika progresīvās sabiedrības centieni. Bērnība rakstniekam nav jāpārvar sistemātiska darba grūtības, kā, piemēram, viņam tuvu stāvošiem rakstniekiem Brigaderei un Saulietim. Neradinot zēnu pie darba un piepūles, vecāki neattīsta viņa gribasspēku. Zēns nododas savu jūtu analīzei, pasīvai sapņošanai, pārdomām. Līdz ar to arī saprotams, kāpēc, salīdzinot ar minētajiem rakstniekiem, Poruks mazā cildinājis vienkāršu darbu, kā rakstura veidotāju. Ciešāku sakaru trūkums ar citiem bērniem nemodina un neattīsta nākošajā rakstniekā arī sabiedriskas intereses. Visi šie apstākļi, no vienas puses, gan ļauj attīstīties mākslinieciskai iztēlei, izdomai, bet, no otras, nedod tai pozitīvu sabiedrisku idejisku ievirzi.
Liela nozīme jaunās patības tapšanā ir mātes personībai- pašaizliedzīgās, maigās, dzīves sapinātas mātes tēls atkal un atkal parādās Poruka daiļradē kā sargātājspēks pret dzīves rupjajiem pieskārieniem, kā harmonijas skaidrības simbols. Un tomēr tieši no zemnieku sētas, no laukiem vispār, jūtīgais zēns dzīvē līdz paņem daudz pozitīva. Te viņš gūst tos bagātos, ar apbrīnojamu redzību un iejūtu uztver tos novērojumus, uzkrāj pieredzi, kas vēlāk tik lielā mērā noder daiļradei. Vienkāršie darba ļaudis, viņu attieksmes, dzīves apstākļi saglabājas rakstnieka apziņā visu mūžu, un uz šī pamata top visi stāsti par lauku dzīvi, un patiesība tie veido stāstu nozīmīgāko daļu. Taču arī šiem dzīves vērojumiem ir sava ēnas puse. Kā zinām Poruka dzimtenē sīksti turas patriarhālās attieksmes. Tās iespiežas ēna atmiņā un paliek kā norma vēlāk dzīvē, īpaši valdošajā sabiedrībā novēroto nenormālību vērtējumos. Par normu izvirzās atpalikušais, konservatīvais dzīves veids un tajā iesakņojušies ideāli.
…