Jānis Ziemeļnieks gan nav pati pirmā lieluma zvaigzne pie latviešu rakstniecības debesīm, tomēr viņa talants ir nenoliedzams. Pat tik stingrs literatūras kritiķis kā Andrejs Upīts 1930. gadā recenzijā par J. Ziemeļnieka pēdējo dzejoļkrājumu “Naktis” (1929) raksta: “Visu tautu literatūrās arī vēl mūsdienās atrodami spēcīgi talanti, kas dzejā pauž sava laikmeta un tā cilvēka psihes patieso izskaņu. Pie tādiem latviešu dzejā pieskaitāms arī
J. Ziemeļnieks.”
J. Ziemeļnieka dzeja labi samērojas ar viņa paša personību un likteni, šie elementi atrodas organiskā saistībā. Jāņa Ziemeļnieka dzīvesstāsts – tas ir likteņstāsts. Precīzi Ziemeļnieka situāciju raksturojis viņa laikabiedrs un draugs – dzejnieks Kārlis Eliass: “ Ziemeļnieks pats sevī nesa savu likteni.”
Ziemeļnieks dzīvo sev un savai dzejai. Tas ir viņa aicinājums, pamatdarbs un dzīves mērķis. Citu mērķu nav.
Svarīgi vēl atzīmēt, ka Ziemeļnieka kā dzejnieka ceļš ir uzskatāms par veiksmīgu. Vismaz – no ārpuses raugoties. Ja atceramies, ka ne vienam vien latviešu dzejniekam (pat Rainim) bijuši lielāki vai mazāki grūtumi ar ienākšanu literatūrā ar pirmā krājuma izdošanu, tad jāatzīst, ka Ziemeļnieka taka uz vārda mākslu ir bijusi laimīga. …
