Ievads
Cilvēka mijiedarbība ar apkārtējo pasauli tiek īstenota objektīvo attiecību sistēmā, kurā tās veidojas starp indivīdiem un viņu sabiedrisko dzīvi.
Šo objektīvo savstarpējo attiecību starp grupas dalībniekiem atspulgs ir subjektīvās pastarpinātās attiecības, ko pēta sociālā psiholoģija.
Pašreiz vairs nav jāpierāda, ka pastarpinātā komunikācija ir pilnīgi nepieciešams nosacījums cilvēku esamībai, ka bez tās nav iespējama pilnvērtīga personības psihisko funkciju vai psihisko procesu un psiholoģisko īpašību bloka veidošanās kopumā.
Tā kā saziņā ir savstarpēja iedarbība starp cilvēkiem un tajā vienmēr attīstās kontakti starp tiem, nostabilizējas tās vai citas savstarpējās attiecības, tad veidojas arī noteikta savstarpēja pievēršanās (piemēram, indivīdu, kas kontaktējas savā starpā, uzvedības izvēlei) un pastarpinātā saziņa pārtop tādā procesā, kas, ja mēs gribam izprast tā būtību, jāaplūko kā sistēma cilvēks-cilvēks visā tās daudzo aspektu funkcionēšanas dinamikā (kā citus saziņas veidus var nosaukt: personības saziņa ar dažādu kopību ļaudīm, šo ļaužu kopību savstarpējā saziņa).
Pastarpinātajai saziņai tipiska tāda situācija, kad saziņas dalībnieki, nodibinot kontaktus, uzmācas cits citam ar viņiem vairāk vai mazāk būtiskiem mērķiem, kuri satura ziņā var būt līdzīgi, bet – var arī savstarpēji atšķirties. Šie mērķi – noteiktu motīvu darbības sekas, to sasniegšanai pastāvīgi tiek paredzēta dažādu uzvedības veidu (kas rodas objekta un subjekta saziņas procesā), pielietošana, kas katram cilvēkam pilnveidojas atkarībā no īpašību attīstības. Tas viss nozīmē, ka pastarpinātā saziņa, saskaņā ar tās galveno raksturojumu, vienmēr ir darbības veids, kuras būtība ir cilvēku savstarpējā mijiedarbība.
Sakarā ar jaunu informatīvo tehnoloģiju (tādu kā Internets) attīstību, daudzi indivīdi priekšroku dod pastarpinātai saziņai, kam ir gan negatīvā, gan arī pozitīvā puse.
Zinātniski pētnieciskā darba mērķis – izanalizēt jauniešu virtuālās saziņas problēmas un izstrādāt rekomendācijas situācijas uzlabošanai .
Mērķa sasniegšanai tika izvirzīti vairāki uzdevumi:
• veikt literatūras referatīvo analīzi par saziņu – kā sociālās psiholoģijas centrālo kategoriju;
• veikt literatūras referatīvo analīzi par masu komunikāciju elektroniskajos sakaru līdzekļos – kā par saziņas starp indivīdiem veidu;
• izpētīt jauniešu attieksmi pret pastarpinātās saziņas iespējām un problēmām;
• izstrādāt rekomendācijas situācijas uzlabošanai komunikācijā.
Pētījuma objekts: virtuālā saziņa kā saziņas starp indivīdiem veids.
Pētījuma priekšmets: problēmas, kas rodas jauniešiem, virtuālās saziņas dominējošās lomas ietekmē.
Kā darba hipotēze tika izvirzīta atziņa, ka virtuālās saziņas dominēšana negatīvi ietekmē indivīdu un tā var radīt komunikatīvo barjeru profesionālajā darbībā.
Par respondentiem kļuva Rīgas dažādu rajonu iedzīvotāji, konkrēti – Iļģuciemā, Ķengaragā, Imantā un Purvciemā dzīvojošie. Tika aptaujāti 10., 11., un 12., klašu skolēni, kā arī daži no LU, RSEBAA, RTU un TSI studentiem. Pētījuma praktiskā daļa tika izstrādāta un veikta pēc teorētiskā materiāla apkopojuma.
Darbā bija izmantotas šādas metodes:
• literatūras referatīvā analīze;
• statistiskā analīze;
• aptauja.
Ņemot vērā to, ka jaunieši dod priekšroku pastarpinātajai, nevis tiešajai, saziņai, autori uzskata, ka aktuāli ir šo tēmu izskatīt pamatīgāk, jo virtuālās komunikācijas priekšrocības sabiedrībā var izraisīt virkni psiholoģisko un sociālo problēmu.
…
