Pats vārds termins ir internacionāls aizguvums (lat. terminus), kas tulkojumā nozīmē – robeža. Un termina jēdzieniskais skaidrojums ir šāds – vārds vai terminoloģiska vārdkopa, kas attiecīgās zinātnes nozares terminu sistēmā izteic (nosauc un iezīmē) noteiktu zinātnes jēdzienu1. Valodas pētniece Valentīna Skujiņa ir radījusi specifisku definīciju – termins ir vārds īpašā funkcijā. Kā paskaidrojumu viņa min faktu, ka termins nav katrs vārds un ne katrs vārds var būt termins.
Terminu veidošana nevar būt spontāns process, bet gan apzinīga, sistēmiska speciālistu darbība, jo tā būtiski ietekmē zinātnes speciālo leksiku. Terminu izstrādes principi ir apkopoti Valentīnas Skujiņas monogrāfijā “Latviešu terminoloģijas izstrādes principi”, kuri ietilpst Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas pamatnostādnēs.
Galvenās prasības, kas tiek izvirzītas zinātniskam terminam ir:
1) sistēmiskums (pamatizpratne, kas ietverta termina definīcijā)
2) nozīmes precizitāte un formas īsums (nozīmīgs, taču pretrunīgs aspekts)
3) viennozīmīgums (vienas nozares terminoloģijas sistēmā)
4) emocionāla neitralitāte (vārdam, kļūstot par terminu, emocionalitāte izlīdzinās)2
Tātad terminu darināšana būtībā ir mērķtiecīgs un apzināts process, kas stingri turas pie izstrādātajiem principiem. Izšķir 2 galvenos terminu darināšanas elementus:
1) nacionālie (latviskas cilmes vārdi); 2) internacionālie (citu tautu cilmes vārdi).…
