Invalīds, viņa vieta sabiedrībā un sabiedrības attieksme pret cilvēku. Katrā laika posmā un sabiedriskajā dzīves procesā attieksme pret šo problēmu bijusi ļoti dažāda. Arī šodien tas ir aktuāls jautājums, it īpaši valstīs, kurās invalīda problēmu risinājums bijis samērā virspusējs. Visā pasaulē invalīdi pieder pie nabadzīgākajiem sociālā slāņa cilvēkiem, tie pavada savu dzīvi, atrodoties nelabvēlīgā situācijā, pat nospiestībā. Tradicionāli nospiestība tiek uzskatīta par atsevišķa indivīda „problēmu”, kurā pašam jāmainās vai kuru var ar rehabilitācijas un ārstēšanas palīdzību mainīt speciālisti.
Cilvēki ar invaliditāti savā ikdienā satopas ar virkni sīku, lielāku un milzīgu problēmu, kuras neļauj justies pilnvērtīgam, līdzdalīgam, aktīvam,- nespēja nokļūt kur gribas, studēt to, par ko ir interese, iepirkties veikalā, skatīties kino, pastaigāties pa ielu un tml.- galu galā būt pilnvērtīgam savās cilvēciskajās izpausmēs, būt cilvēkam savā sabiedrībā. Tās ir problēmas, kas bieži atgādina nesakarīgu, neatrisināmu problēmu jūkli, aiz kurām neredz ne sakārtotu, cilvēkiem ar invaliditāti pieejamu sociālo pakalpojumu sistēmu, ne ieinteresētas amatpersonas. Pāri visam kaut kur dzirdētie cilvēktiesību standarti šķiet kā nekur neesošas, ideālas sabiedrības normas, kurām ir vismazākais sakars ar Latvijas realitāti - sabiedrības attieksmes neformālajām un formālajām izpausmēm.…