Jauniešu valoda kā lingvistisks fenomens saistījusi valodnieku uzmanību daudzviet pasaulē. Plašāki pētījumi ir veikti Vācijā, Francijā, Norvēģijā un ASV. Kopš 1992. gada regulāri tiek organizētas starptautiskas konferences par jauniešu valodas izpētes aktualitātēm un problēmām.
Interese par jauniešu runas īpatnībām ir visai sena (piemēram, Vācijā vārdnīcas ar šīs vecumgrupas personām raksturīgiem vārdiem un izteicieniem ir saglabājušās jau kopš 17. gadsimta), tomēr Latvijā jauniešu valodas lingvistiskā izpēte aizsākusies tikai 20. gadsimta 80. gados, lai gan jauniešu runas īpatnībam uzmanība pievērsta arī agrāk. Pirmie latviešu valodnieki, kas 20. gadsimta 70. gados savos pētījumos kaut nedaudz pievērsās jauniešu valodai, ir Juris Baldunčiks un Ojārs Bušs. 80. gadu vidū latviešu valodnieki analizēja jauniešu žaronu, vecāko klašu skolēnu un studentu runu, balstoties tikai uz saviem novērojumiem un dažu skolu iesūtītajiem jauniešu leksikas vākumiem, bet plašāki pētījumi netika veikti. Jauniešu valodas leksikas īpatnības tika vērtētas galvenokārt valodas kultūras aspektā – viņu valoda tika saistīta ar nekonkrētiem valodas veidojumiem un izteiksmes nepietiekamību.
Latviešu lingvistikā, aprakstot jauniešu – šīs ļoti neviendabīgas sociālās grupas – valodu, vēl arvien paralēli tiek lietoti vairāki termini: skolēnu žargons, studentu žargons, jauniešu žargons, jaunatnes žargons, jaunatnes slengs, jauniešu slengs, jaunatnes sarunvaloda, jauniešu sarunvaloda, turklāt šo terminu izpratne bieži vien ir atšķirīga. (7. 12-13.lpp) Jāatzīmē, ka šī darba mērķis nav minēto kategoriju teorētisko problēmu risinājums, bet tikai īss līdz šim izteikto viedokļu apkopojums, analīze un mēģinājums rast piemērotāko terminu pētāmā objekta apzīmēšanai.…
