Romāns "Dzimtene" pabeigts 20. gadu sākumā, bet ar izdošanu iet smagi. Tas ir pēckara periods, kad pēc pasaules kara postažas un svešzemju iebrucējiem Latvijas lielākās izdevniecības darbu vēl pa īstam nav atsākušas, citām trūkst gan mašīnu, gan papīra, gan darbaroku. Tāpat kā savā laikā brāļi Kaudzītes saviem "Mērnieku laikiem", tā arī Janševskis "Dzimtenei" izdevēju nerod. [1]
Fragmenti no romāna atsevišķām nodaļām publicēti laikrakstos "Liepājas Avīze" (1921-1922), "Tautas Balss" (1922), "Brīvā Zeme" (1924). [1]
Grāmatā "Dzimtene" iznāk no 1922. (titullapā 1921. g.) līdz 1925. gadam.l Taču par pilnīgāko (nedaudz pārstrādāto un papildināto) uzskatāms atkārtoti izdotās pirmās dalas 1. sējums (1924) un 2. sējums (1925) un otrās daļas 1. sējums (1925), kā arī pirmoreiz izdotais otrās daļas 2. sējums (1925) un trešā daļa (1925). Pēc šī pilnīgākā izdevuma teksta iespiests pēdējais, izdevniecības "Zinātne" klajā laistais "Dzimtenes" pārpublicējums četrās grāmatās (1986-1987). [1]
"Dzimtene" tapusi kā atsevišķi stāsti un tēlojumi, un tikai tad, kad to sakrājies lielāks skaits, Janševskis ķeras pie tā, ar ko romāns sākas, - pie atsevišķu detaļu sasaistīšanas. Kādā sarunā rakstnieks saka: "Redziet, viss tas sarakstīts garākā laikā, un tā nu man saradās lielais daudzums dažādu stāstu un stāstījumu. Negribējās izdot tos grāmatās un sējumos atsevišķus, kā to darījis autors Čehovs, un tālab sāku atsevišķos stāstus apvienot plašā un lielā episkā kopojumā, lai būtu kaut kas viens."2
Daudzos gadījumos, kad jāapvieno atseviški stāsti un tēlojumi, autori parasti izvēlas vienu centrālo tēlu, kura darbošanās, vērojumi, domas vijas cauri atsevišķiem tēlojumiem vai stāstiem, un sacementē tos zināmā veselumā. Tā, piemēram, rīkojusies Brigadere savā triloģijā, Jaunsudrabiņš, rakstot "Balto grāmatu", un citi autori. [1]
Janševskis iet citu ceļu. Viņš atsakās no viena vai vairākiem galvenajiem varoņiem, tajā vietā izvēlēdamies ideju. Šāda iecere radusies jau 90. gados. Par to viņš raksta autobiogrāfijā, atstāstot savas sarunas ar Jukumu Paleviču: "Pārrunādami par mākslas darbu formu, abi nācām pie atziņas, kn aplama un tādēļ atmetama vecā poētikas teorija, it kā lielā sacerējumā visai darbībai un cīņai jānorisinās tikai ap kādu vienu zināmu personu, tā saukto varoni; patiesībā visai darbībai jānorisinās, visām cīņām jānotiek ap vai par kādu i d e j u, kuru var paust un aizstāvēt vairāk personas, kā to, piemēram, darījis Gerhards Hauptmanis savos "Audējos", agrāk nepieciešamā viena varoņa vietā likdams par zināmu i d e j u cīnīties vairāk cilvēkiem no dažādu darbu arodiem." [1]
Janševskis par "Dzimtenes" galveno ideju iecerējis dzimtenes mīlestību, kuru papildina neizsīkstošs dzīvesprieks un nerimstoša darba mīlestība. Minētās idejas "Dzimtenē" ir paustas, tikai tās nav kļuvušas par visu sižetisko notikumu un personu apvienotāju līdzekli. Daudzas romāna personas un epizodes nedz tematiski, nedz idejiski nepakļaujas šīm autora iecerētajām idejām. [1]…
