Cilvēces attīstībā vienmēr tika meklēts kāds organizācijas modelis kolektīva dzīvesveida īstenošanai. Šis modelis mūsdienu civilizētajā pasaulē ir demokrātiska valsts. Tiesiskā valstī svarīgākās sabiedrības vērtības ir noteiktas un aizsargātas, kā arī regulētas ar tiesību normām.
Tiesības ir viens no svarīgākajiem mūsdienu sabiedrības regulatoriem. Tiesību izpildi sankcionē valsts. Sabiedrībai raksturīga ne tikai miermīlīga attīstība un savstarpēja sabiedrības locekļu solidaritāte, bet arī konkurence, interešu sadursme tieksme pēc varas un kundzības. Tiesību funkcija ir sabiedriskās kārtības veidošana un uzturēšana, mazinot spriedzi un novēršot sabiedrības locekļu pretnostatīšanu. Sabiedriskās kārtības nodrošināšanas pamats ir nevien tiesiskās uzvedības normu radīšana, bet arī prasība šīs normas ievērot. Tas rada priekšnoteikumus sabiedrības locekļu organizēšanai un disciplinēšanai. Valstij ne tikai jānosaka uzvedības normas bet arī jānodrošina to piespiešanu un izpildi, tāpēc pastāv dažādas publiskās administrēšanas institūcijas. Pienākums nodrošināt tiesību normu izpildi ir uzlikts tiesībsargājošajām institūcijām.
Lai tiesībsargājošās institūcijas varētu efektīvi funkcionēt, iesākumā jāizstrādā tiesību normas tieši šīm institūcijām. Šīm tiesību normām jābalstās uz institūciju darbības nepieciešamības pamatotību un kompetences principiem. Latvijas Republikā katras tiesbsargājošās institūcijas darbības tiesiskā pamata nodrošināšanai tiek veidoti normatīvie akti, kas ietver sevī instrukcijas, reglamentus, pavēles, nolikumus un likumus. Lai nodrošinātu tiesībsargājošo iestāžu efektīvu funkcionēšanu, jāpanāk un jākontrolē, lai to darbinieki ievēro tās normatīvos aktus. Kontroles pār publiskās administrācijas institūcijām būtība ir tāda, ka attiecīgas pilnvarotas iestādes vai sabiedriskas organizācijas, izmantojot tiesiski organizatoriskus paņēmienus un līdzekļus, noskaidro, vai kontrolējamās valsts pārvaldes iestādes vai šo iestāžu amatpersonu rīcībā nav pieļautas nelikumības. Ja kontroles rezultātā tiek konstatēts, ka publiskās administrācijas institūcijas vai tās amatpersonu rīcībā ir pieļauti pārkāpumi, tad tie tiek novērsti, atjaunojot tiesisko kārtību un vainīgās personas tiek sauktas pie atbildības. Arī atbildības veidi tiek noteikti tiesību normatīvajos aktos. Amatpersonas par amata pārkāpumiem tiek sauktas pie disciplināratbildības.
Pēdējā laikā plašsaziņas līdzekļos aizvien biežāk tiek informēts par tiesībsargājošo iestāžu amatpersonu disciplinārpārkāpumiem. Šajā darbā tika izpētīta triju tipiskāko juridisko profesiju disciplināratbildība, tas ir – tiesneša, prokurora un advokāta disciplināratbildība.
Autore izvirza šādu hipotēzi: ir pārkāpums, tātad būs sods - par amata pārkāpumiem ir paredzēta disciplināratbildība.
Pētījuma mērķis ir noskaidrot, kāda ir juridisko profesiju pārstāvju atbildība likuma priekšā un par kādiem pārkāpumiem un kādā veidā viņi tiek sodīti.
Kā pētījuma objektu autore izvēlējās amata pārkāpumu būtību un no tā izrietošās sekas, taču kā pētījuma priekšmetu – juridisko profesiju pārstāvu saukšanu pie disciplināratbildības.
Lai sasniegtu studiju darbā izvirzīto mērķi, tiek izvirzīts sekojoši uzdevumi:
1. Noskaidrot, kādas juridiskās profesijas ir Latvijā, un kādas funkcijas tās veic.
2. Noskaidrot, kas ir disciplināratbildība.
3. Izpētīt, kāds ir tiesiskais pamats tiesnešu, prokuroru un advokātu saukšanai pie disciplināratbildības.
4. Izpētīt, kādas sekas tiesnešiem, prokuroriem iestājas par disciplinārpārkāpuma izdarīšanu.
5. Apkopot darba rezultātus un veikt secinājumus.
Mērķa sasniegšanai un uzdevumu izpildīšanai izmantotas dažādas tiesību zinātnes pētnieciskās metodes: empīriskās salīdzināšanas, sistēmiskā, analītiskā, abstrahēšanas, gramatiskā, teleoloģiskā. Tāpat tiek pētīta juridiskā literatūra, normatīvie akti un juridiskās prakses materiāli.
