Servitūts ir tiesība uz svešu lietu, ar kuru īpašuma tiesība uz to ir lietošanas ziņā aprobežota kādai noteiktai personai vai noteiktam zemes gabalam par labu. Lietas īpašnieka personisks pienākums nevar būt par servitūtu. Servitūts apgrūtina lietu, bet nevis personu, tādēļ par servitūta priekšmetu nevar būt kalpojošās lietas īpašnieka personisks pienākums. Servitūts neietekmē īpašnieka tiesību uz kalpojošā lietu pēc to būtības. Pret trešo personu kalpojošās lietas īpašnieks saglabā savas tiesības. Savas tiesības kalpojošās lietas īpašnieks nezaudē arī attiecībā pret servitūta tiesīgo. Ja servitūta lietotājs iegūst īpašumā kalpojošo lietu, tad servitūts izbeidzas. Nedrīkst nodibināt jaunu servitūtu uz jau esošā servitūta. Nav atļauta arī servitūra tiesību un faktiskās izlietošanas nodošana. Uz citu servitūtu nevar būt servitūta tiesība.
Servitūta tiesiskajā attiecībā izšķir:
1) Valdošo lietu
2) Kalpojošo lietu
Valdošās lietas īpašnieka tiesība uz servitūtu dod viņam kādas tiesības uz lietu, kas kalpo, un tāpēc kalpojošās lietas īpašnieka tiesības ir mazākas.
…
