Kapsētas ceļu un sektoru plānojums ir atkarīgs no vietas topogrāfiskajiem apstākļiem. Līdzenās vai vienmērīgi slīpās vietās veido taisnstūra sadalījumu, bet kalnainās – ainavisku ceļu un teritorijas plānojumu. Kapsētās 50-65 procentus platības izmanto pabedīšanai, bet pārējo daļu ceļiem, laukumiem, celtnēm un vispārīgiem apstādījumiem. Kapsētas centrālo ceļu plāno 4-5 metrus platu. Kapavietu laukumu ģimenes kapiem paredz 2,1-2.5x0,75-1,2 m x n (vietu skaits), bet vienvietīgām kapavietām – 2,1-2,5x1,5 metrus.
Tagad par kapazīmēm. Tradicionāla kapazīme ir krusts. Latviešiem – koka krusts. Vecajās kapsētās mēs redzam arī lietus čuguna, kaltus metāla, granīta un mramora krustus, kas lielo koku paēnā rada savdabīgu noskaņu un izskatās ļoti labi (un ir saudzējami un kopjami), taču tie tomēr nav latviskas cilmes, turklāt mūsdienīgās kapsētās tādus būtu gandrīz neiespējami iekļaut kompozīcijā.
Koka krusts Latvijā ir pārdzīvojis dažādus laikus – patiesībā skaitliski vairāk šobrīd kapsētās ir sliktākajā gadījumā darbnīcās ražotu betona plākšņu, bet labākajā – kapakmeņu. Tomēr krusts mūsdienās atgūst savu vietu – līdzās krāsotiem (lielākoties baltiem, kas bieži vien ir pārlieku uzkrītoši) krustiem parādās dabiska koka krusti. Informāciju par aizgājēju parasti iegravē pie krusta piestiprinātā plāksnītē (par labu paraugu nevar uzskatīt abu elementu – krusta un kapaplāksnes – novietošanu līdzās). Tāpat pēdējā laikā kapavietas aizvien biežāk rotā t.s. latviskie krusti, ko drīzāk varētu saukt par savdabīgām koka kapaplāksnēm. Tās parasti ir trīsstūra vai nošķelta trīsstūra formā, un tajās saskatāmas senās latvju zīmes – Dieva krusts, Dieva pajumte, kā arī Māras – Veļu mātes – zīme.
Minētās plāksnes vēlams darināt no cietajiem lapukokiem – ošiem, ozoliem. Ziņas par aizgājēju tajās parasti iegrebj.
…
