Viduslaikos Francija bija visapdzīvotākais reģions Eiropā un ne velti Kapetingi savas valdīšanas laikā tai piedēvēja nosaukumu „Viskristīgākā karaļvalsts”. Francijas karaļi kļuva par ietekmīgākajiem un varenākajiem karaļiem kristiešu pasaulē un lielā mērā tas bija pateicoties to personības dievišķošanas fenomenam, kura saknes stiepās jau līdz Franku valsts izveidošanai un izpaudās gan ietekmes un varas nostiprināšanā, gan arī valsts pārvaldē. Tas, savukārt, radīja priekšnoteikumus, lai Francija līdz 13.gs beigām kļūtu par bagātāko un lielāko monarhiju Rietumeiropā1.
Runājot par karaļa varas dievišķo komponentu, nemaz nav nepieciešams izdalīt konkrētāku laiku par „viduslaikiem” un konkrētāku telpu par „Franciju”, jo, lai arī laika gaitā mainīga, iedzīvotāju attieksme pret valdnieku tieši viduslaiku Francijā bija ļoti specifiska, un lielā mērā ir iespējams teikt, ka garīgā un laicīgā dimensija bija saplūdušas vienā.
Lai arī vienmēr klātesošs, galvenokārt tieši Kapetingu dinastijas valdīšanas laikā (10. – 14.gs), karaļa sakrālais raksturs ir bijis visizteiktākais. Tas nodrošināja lojalitāti un uzticību karalim, un tā iesvaidīšana ar svēto eļļu ne tikai padarīja karali svētu, bet tādējādi karalis kļuva par baznīcas aizsargātāju, aizstāvi vājajiem un nabagajiem un piedalījās arī bīskapu sanāksmēs…