Kara laikā zemnieki bija izvirzījuši 12 tēzes ar prasībām, dažas no tām skanēja šādi: „Pirms tam bija pierasts, ka prasts cilvēks nedrīkst nodarboties ar zveju un putnu medībām sava kunga valdījumos. Tas mums šķiet pavisam netaisnīgi un ar Dieva gribu un brāļu mīlestību nesaskanīgi…” Karam beidzoties, Karolīnā tika nostiprināts: „Katrs, kurš zog zivis no dīķiem vai ūdenskrātuvēm, tiek sodīts kā zaglis. Bet ja kāds zvejo zivis no brīviem ūdeņiem, kas pieder trešajai personai, tiek sodīts ar miesas vai mantas sodu, atkarībā no zivs sugas, lietas apstākļiem un personu tituliem…” Tas nozīmē, ka tika īstenoti visi sodi, kas bija paredzēti par zagšanu, tostarp arī nāvessods1.
Ja zemnieki pieprasīja, lai meži tiktu nodoti kopienas īpašumā un katrs „nepieciešamības gadījumā kopienas vajadzībām varētu ņemt mežu un malku”, tad Karolīna noteica sodu par meža izzagšanu un neatļauto zāģēšanu.
Nolikums bija spēkā līdz pat XVIII.gs.
Apzinoties to, ka tiesvedības nesakārtotība bieži izraisīja strīdus par tiesas taisnīgumu, tika mēģināts apzināt šīs nesakārtotības kodificējot tās un radot jaunas krimināltiesību un procesa normas.
1498.g. tiek izdots kodekss, ko nosauc par Vormsas reformāciju (Wormser Reformation) – tas ir galvenokārt procesuālais kodekss, kura beigu daļa ir veltīta materiālām tiesību normām. Vormsas reformācija nošķiras no romiešu tiesībām un ievieš jaunas normas, kurām galvenokārt ir vācu izcelsme.
1499.g. tiek izdots Tiroliešu kriminālnolikums (Tyroler Malefi z ordnung), 1509.g. – Rādolfcelas (Halsgerichtsordnung von Radolphzell), vēlāk arī daudzi citi nolikumi, kuru mērķis ir ieviest precīzu krimināllietu vešanas un iztiesāšanas kārtību, atsevišķi izdalot noziegumus, par kuriem draud nāves sods.
Tā kā līdz reihstāgiem (Reichstag) bieži nonāk sūdzības par to, ka nāves sods tiek piemērots pārāk plāši, 1498.g. reihstāgas sanāksmē tiek nolemts, ka nepieciešams izdot visai impērijai obligāto nolikumu par krimināllietu tiesvedību2.…
