Karnevāla saknes iesniedzas reliģiskajos pārkāpumos - rituālos, kas atbrīvo no racionalitātes un kārtības, tātad, kas izpaužas, ļaudami iznākt virspusē cilvēka vispirmatnējākajiem instinktiem, kas parasti tiek slēpti zem ikdienas dzīves likumiem.
Tā izcelsme sniedzas aizlaikos un tiek saistīta ar zemkopju ieražām zemes auglības veicināšanai, kas cieši savijušās ar attīrīšanās rituāliem un gadalaiku ritumu.
Savā darbā “Karnevāla vēsturiskā psiholoģija” F.C.Rang min, ka Haldejā “vēsturiskās civilizācijas rītausmā”, ap 3000. gadu pirms Kristus ir pieminēti svētki, kuru laikā kalpone stājas kundzes vietā, vergs staigā līdzās saimniekam un varenie nolaižas līdz parastiem ļaudīm (Gudea di Larasch, epigrāfs). Tātad notiek mainīšanās lomām, pasaule apvēršas otrādi, un tajā vienlīdz valda gan ziedojumi, gan pret kungiem vērsts izsmiekls, gan rituāli, kas beidzas ar “visu mirušo svētkiem”. Romā, pēc Makrobija vārdiem, no haldiešu rituāliem izcēlušies Saturnāliji (par godu Saturnam, sējas dievam), kas ilga no 17. līdz 23. decembrim. Šajos svētkos, kas risinājās ziemas saulgriežu laikā, vergi baudīja vislielāko brīvību (kungi kalpiem pat rīkoja dzīres), tika atļauta kauliņu spēle (aizliegta visa pārējā gada laikā) un tika iecelts Princeps Saturnalicius, tas ir, svētku karalis. Šīs paražas pamatoja ar to, ka Saturna valdīšanas laiks atbilst zelta ērai,kuras laikā visi bija laimīgi un līdztiesīgi. Saturnāliji izplatījās visā romiskajā pasaulē, un impērijas periodā šie svētki bija vispopulārākie un iecienītākie visdažādāko sociālo slāņu pārstāvjiem. Tieši tāpēc zinātnieku vairākums no Saturnālijiem cildina kristiešu Karnevālu.
Taču Karnevāls saistīts arī ar Dionīsam, dabas audzelības iemiesotājam dievam, veltītajiem rituāliem, starp kuru daudzveidīgajām izpausmēm bija arī komēdijas un traģēdijas: atcerēsimies kaut vai Eiripīda “Bakhantes”. Dionīsa kults savijies ar Menādu vai Bakhanšu kultiem, kas izpaudās kā orģiastiski rituāli (tā sauktie Bakhanāliji), kuros drīkstēja piedalīties tikai sievietes, kuru procesijas naktīs devās mežā ar lāpām un nūjām. Tamburīnu un flautu pavadībā tās griezās trakās dejās un apreibinājušās mistiskā ekstāzē plosīja dzīvniekus, piesaukdamas Dionīsu vērša tēlā,dievu, kuram cilvēki var pateikties par vīnu un kas, tos dzirdīdams, draugiem iedveš saldu līksmību, bet ienaidniekiem neprātu.
…
