Kas ir demokrātija un demokrātijas modeļi

Pievēršoties dažu 20. gadsimta nozīmīgāko demokrātijas modeļu uzskaitījumam līdzās jau pieminētajam Jozefa Šumpētera sāncensīgajam jeb kompetitīvajam elitismam, kas reāli funkcionējošas demokrātijas būtību saskata profesionālās politiskās elites nošķiršanā no vāji informētā un emocionālā elektorāta un elektorāta pasivitātē saskata demokrātiskā režīma stabilitātes priekšnoteikumu, minēsim arī demokrātiskā plurālisma modeli (D. Trumens un R. Dāls ), kas demokrātijas funkcionēšanas procesā uzsver daudzu un dažādu grupu lomu, kuras sabiedrībā noformulē dažādas intereses un īsteno spiedienu uz varas struktūrām. Līdzdalības demokrātijas (K. Peitmane un K. Makfersons ) modelī tiek uzsvērts, ka indivīdu vienlīdzīgās tiesības uz brīvību un pašattīstību var tikt nodrošinātas, tikai pārvarot valsts un pilsoniskās sabiedrības nošķirtību un veidojot “līdzdalības sabiedrību”, kas veicinātu pilsoņu interesi par kolektīvām problēmām un rūpētos par kompetentu un pārvaldes procesā noturīgi ieinteresētu pilsoņu kopas veidošanos. Lai to panāktu, nepieciešams birokrātisko varu iespēju robežās pakļaut publiskai kontrolei, nodrošināt pilsoņu tiešu līdzdalību sabiedrības galveno institūciju – ieskaitot darbvietas un vietējās kopienas – darbības regulēšanā, reorganizēt partiju sistēmu, padarot partiju vadību tieši atbildīgu ierindas biedru priekšā.
Šo nepavisam ne pilnīgo uzskaitījumu noslēgsim, pieminot pēdējos gados ietekmīgo apspriežu jeb deliberatīvās demokrātijas modeli (J. Hābermāss un Dž. Rolss ) un postmoderno demokrātijas modeli (Č. Mufa ). Apspriežu demokrātijas modelī uzsvērta prāta un loģikas loma, akcentējot ne tikai vēlētāju “iepriekšdoto” vajadzību un interešu atspoguļošanu kolektīvo lēmumu pieņemšanas procesā, bet vispirmām kārtām šo interešu veidošanos un transformāciju publisko diskusiju gaitā. …