Katru dienu, fiziski kustoties vai vienkārši veicot ikdienas aktivitātes, cilvēkam ir risks iegūt kādu nenozīmīgu vai būtiskāku traumu. Ja traumas iedarbības (traumatiskā spēka) rezultātā radies nozīmīgs ķermeņa fizisks bojājums, tad viena no iespējamajām izrietošajām sekām ir kaula struktūras bojājums jeb lūzums.
Operāciju rezultātā radušās papildu traumas nelabvēlīgo ietekmi kompensē iegūtais ciešais lūzuma fragmenta kontakts un stabilitāte. Operācijas bieži vien nepieciešamas, ja ir locītavu virsmu deformācijas. Ja kaula gali novirzīti (dislocēti), dažreiz, lai novietotu tos pareizā stāvoklī, jāizdara slēgta vai vaļēja (ķirurģiska) repozīcija vai locekļa ilgstoša stiepšana (eksfertsija). Kaula galus imobilizē, lietojot ģipša pārsēju (gandrīz 70% gadījumu), īpašas šinas, atsevišķos gadījumos — marles saišu pārsēju; lauztos kaulus izstiepjot (ekstensija); sastiprinot lauzto kaulu galus ar īpašām naglām, skrūvēm, stieplēm u.c.
Lai uzlabotos bojātā locekļa asinsapgāde, aktivētos vielmaiņas procesi kaulaudos, lauztais loceklis jāvingrina, taču nedrīkst pieļaut manāmas lauztā kaula fragmentu kustības. Vingrinājumus turpina arī tad, kad ārējā imobilizācija pārtraukta (↑ kontraktūra). Ja lūzuma dzīšana noris netraucēti, īpaši fizikāli, ķirurģiski, ķīmiski vai bioloģiski līdzekļi nav vajadzīgi.