1.2. Vēsturiskais apraksts
Paši psiholoģijas pirmsākumi ir saskatāmi 19.gs. filozofijā, kura laika gaitā pārtapa jaunā zinātnes nozarē socioloģijā. Mūsdienu vācu sociālpsihologs Karls Graumans (Graumann, 1996) atzīmē virkni būtisku jautājumu, uz kuriem atbildi centās atrast 19.gs. sociālā doma. Kā, piemēram, jautājums: „Vai cilvēki ir uztverami kā unikālas, neatkārtojamas būtne, vai arī pēc būtības tie ir līdzīgi cits citam?“ [7: 10]
Par šīs sociālās psiholoģijas krusttēvu tiek uzskatīts franču filozofs Ogists Konts (Comte), pēc viņa sekoja, protams, vēl vairums daudz filozofu, kas pievērsās šiem jautājumiem, un sāka dalīt psiholoģiju divos dažādos saziņas veidos- verbālajā un neverbālajā.[7: 10] Verbālā saziņa ir valoda, kas pēta vārda spēku un tā nozīmi, bet neverbālā saziņa (ķermeņa valoda) sevī ietver mīmiku, sejas izteiksmes, acu skatienus, žestus, pozas un kustības.
Ķermeņa valoda ir neverbālās saziņas veids, kas ir daudz izpētīts, bet tā izpēte ir sākusies salīdzinoši vēlu, tikai 20.gs beigās, kad par šo tēmu tika uzrakstīta pirmā grāmata 1970. gadā, kuru sarakstīja Juliuss Fasts. [12] Cilvēki, tikai pateicoties šim cilvēkam uzzināja, kas ir ķermeņa valoda, ko tā dod un ko tās saprašana maina.
Juliuss Fasts ir mazpazīstama personība, par kuru, diemžēl, nav pieejama informācija, kā par personību. Autors var tikai apgalvot, ka pirmais, kas izpētījis ķermeņu valodu ir Juliuss Fasts.
Pirmais, kas bija minējis ķermeņu valodu, kā cilvēka rakstura un viņa individuālā stila atspoguļojumu bija Ādlers. A. Ādlers pēc cilvēka izturēšanās mēģināja noteikt viņa individuālo darbības stilu.[6: 90]
…