Savos pētījumos Jungs īpaši daudz izmantoja bērnu sapņus, jo reizēm bērni redz sapnī tādas lietas, kuras viņiem neviens nekad nav stāstījis un grāmatās nav lasījuši, kuras viņi nekad nevar būt redzējuši, jo viņu dzīve ir bijusi pārāk īsa. Jungs uzskatīja, ka šie sapņi nāk no kelektīvās bezapziņas un nav saistīti ar sapņotāja personīgo pieredzi. Kolektīvā bezapziņa cilvēkam pasaka priekšā, kas viņu sagaida. Jungs piedāvāja jaunus tehnisku veidus sapņu pētīšanai un analizēšanai – sapņa atveidošana zīmējumā, vai atveidojot figūrās, norādot, ka cilvēks bieži nevar vārdos izteikt to, ko redzējis sapnī, īpaši, ja tas bijis kas neparasts.
Junga psihoterapija vairāk tika balstīta uz meditācijām, palīdzot cilvēkam attīstībā tikties ar ‘’ personu’’, ‘’animu’’, ‘’patību’’. Jungs savā terapijā izmantoja zīmēšanu. Cilvēkam liekot uzzīmēt pašam sevi, savu iekšējo un ārējo pasauli, savu dvēseli, to, kā cilvēks sevi redz tīri psigoloģiskā ziņā. Tas cilvēkam ļauj labāk izprast sevi, pilnveidot to, kas jādara ar savu iekšējo pasauli.
K.G. Jungs izdala četras psihes pamatfunkcijas:
Domāšanas, lai rastu patiesību, loģiku, objektivitāti, spēju plānot
Jušanas, lai notiktu vērtēšana – labi vai slikti, pareizi vai nepareizi, skausti vai neglīti,
Sajūtas, lai dotu iepēju tiešajai pieredzei – detaļu, faktu uztverei,
Intuīcija, lai apstrādātu informāciju izmantojot pieredzi, kas liekas svarīgāka nekā tieši uztvertais.…