Rezumējums – arhaiskā cilvēka būtība
… arhaisko cilvēku principiāli raksturo viņa ievirze uz nejaušības patvaļu, jo viņam šis pasaules norises faktors ir nesalīdzināmi nozīmīgāks nekā dabiskie cēloņi. Nejaušību patvaļa pastāv gan faktiskajā nejaušību grupējumā, gan neapzinātās psihes projekcijā… Katrā ziņā arhaiskajam cilvēkam šī atšķirība nepastāv, jo psihiskais ir tik pilnīgi projicēts, ka neatšķiras no objektīva, fiziska notikuma. Tāpēc nejaušības viņam ir apgaroti iebrukumi, proti, tīši patvaļas akti, jo viņš nejūt, ka ārkārtējais viņu satricina tikai tāpēc, ka viņš piešķir tam sava izbrīna vai izbīļa spēku. Arhaiskais cilvēks tic saulei, civilizētais cilvēks – acij, ja vien necieš no dzejasslimības vai ja vispār par to domā. Viņam ir nepieciešams atdvēseļot dabu, lai varētu to pakļaut, proti, viņš atsakās no visām arhaiskajām projekcijām, vismaz no tām, kur tiecas būt lietišķs.
Arhaiskā pasaulē it visam ir dvēsele: cilvēka dvēsele vai, izsakoties precīzāk, cilvēces dvēsele, kolektīvā bezapziņa, jo atsevišķam cilvēkam vēl nav nekādas dvēseles. Neaizmirsīsim, ka kristīgās kristīšanas sakramenta prasības ir pagrieziena punkts cilvēces dvēseliskajā attīstībā ar milzīgu nozīmi. Kristīšana piešķir būtisku dvēseli; to dara nevis atsevišķs, maģisks, baptistisks rituāls, bet gan kristīšanas ideja, kas cilvēkus izceļ no arhaiskās identitātes ar pasauli un pārvērš būtnēs, kas pārākas pār pasauli. Tas, ka cilvēce sasniegusi šās idejas augstumus, visdziļākajā nozīmē ir kristīšana un garīga, nevis dabiska, cilvēka piedzimšana. (Jungs K.G., 1994).
…