Ķīlas jēdziens un veidi
Ķīla ir viens no visizplatītākajiem tiesības nodrošinājuma veidiem. Tas izskaidrojams ar to, ka kreditors reāli tiek nodrošināts ar garantu. Šai tiesībai ir reāla kredīta nozīme. Iztulkojot šo atzinumu, izriet, ka ar ķīlu reāli var vai nu piedzīt parādu, vai arī to segt ar ķīlu. Šis ir tas faktors, kas slēdzot darījumu, pievilka darījuma dalībniekus vienoties par ķīlu.
Ķīlas tiesība ir tāda tiesība uz svešu lietu, kas kalpo par prasījuma nodrošinājuma veidu, nodrošinot ar ķīlu nodrošinātas saistības kreditoram tiesības uz ieķīlātas lietas vērtību (Civillikums, 1278. p.). Ķīla ir reālais saistību nodrošinājums jeb reālais kredīts. Atšķirībā no saistību personiska nodrošinājuma – galvojuma – ķīlas tiesība nav saistīta ar noteiktu personu, bet gan ar ķīlas priekšmetu. Tā paliek spēkā, mainoties ķīlas priekšmeta īpašniekam. Parasti ķīlas devējs ir pats parādnieks. Taču tā var būt arī cita persona. No ķīlas tiesību pastāvēšanas viedokļa ir svarīgi tikai, lai ķīlas devējam patiešām būtu tiesība ķīlas tiesību nodibināt. Šādas tiesības nav, ja lieta ieķīlātājam nepieder vai arī pastāv atsavināšanas aizliegums.
Ķīlas tiesību par kustamu lietu, ja tā ieķīlājot nodota kreditoru valdījumā, sauc par rokas ķīlu.
Ja kustama vai nekustama augļu nesēja lieta ieķīlāta tā, ka kreditors to valda un ievāc no tās augļus, tad šādu ķīlu sauc par lietošanas ķīlu (CL 1279. p.).
Nekustamas lietas, kā arī reģistrētu jūras tirdzniecības kuģu ieķīlājumu, nenododot valdījumu, sauc par hipotēku. Hipotēka uz nekustamu īpašumu, ņemot vērā tās īpašo svarīgumu, apskatāma atsevišķi.
…
