Ķīnas tradicionālās virtuves svarīgākais princips ir pretstatu harmonija. Patiesībā pretstati tur atrodami visur. Ķīnā ir gan pasaulē augstāko kalnu sniegotās virsotnes Tibetā, gan Terfanas ieplaka, dienvidos aug tropiskie lietus meži, bet ap Mongoliju plešas sausa, skaista stepe. Tik dažādi klimatiskie un ģeogrāfiskie apstākļi sniedz ķīniešu virtuvei neiedomājami plašu pārtikas līdzekļu daudzveidību.
Ķīniešu kultūras un garīgajā dzīvē uzturs ieņem ļoti nozīmīgu vietu. Ķīnieši uzskata, ka mēs ēdam, ne tikai lai remdinātu izsalkumu; uzturs nepieciešams veselīgai dzīvei, dvēseles līdzsvaram un fiziskajai labsajūtai. Uztura nozīmību pierāda arī tas, ka Ķīnā nereti lieto dažādas, ar uzturu saistītas idiomas, piemēram, dzert etiķi nozīmē būt greizsirdīgam, nesavaldīgam, resnas kājas sauc par rāceņkājām, bet frāzi- saldējumu ēst ar acīm- lieto norādot uz simpātijām pret pretējā dzimuma pārstāvi.
Uzturs un veselība.
Ķīnā jau 400.g. pirms Kristus dzimšanas imperatoram bija savi uztura zinātnieki. „Dzeltenā imperatora rokasgrāmatā” sīki aprakstīts cukura diabēts, un tā izcelsme saistīta ar ēšanas ieradumiem. Aptuveni mūsu ēras 200.g. Ķīnas ārsti zināja slimības, kuru cēlonis bija uzturvielas trūkums- tas aprakstīts Chang Chi grāmatā „Pareiza uztura pamati”, kas publicēta 1330.g. Viņš apgalvojis, ka daudzas slimības iespējams ārstēt tikai ar diētas palīdzību.
Ķīniešu tradīcijas bija ar gaismas ātrumu aizsteigušās priekšā rietumu kultūrai, kur slimības, kas radušās nepareiza uztura rezultātā un uzturvielu trūkuma dēļ, sāka atzīt tikai vairākus gadu simtus vēlāk. Piemēram, Amerikā zinātne par uzturu attīstās tikai 20.gs. sākumā, turklāt izvirzīja aplamo uzskatu, ka veselīgā uzturā jābūt pēc iespējas lielākam olbaltumvielu un tauku daudzumam! …
