Klasicisms Eiropas kultūrā izveidojās vienlaikus ar rokoko un baroku. Tas radās saistībā ar apgaismības ideju izplatību. Klasicisma galvenā ideja bija par par skaidrību un noteiktību cilvēka parātā un roku veidotajā pasaulē. Celtnēs centās panākt loģiku, saskaņu un varenību.
17. gadsimta 30. - 50. gadi ir ļoti izdevīgs laika periods lielu talantu attīstībai un izcilu mākslas darbu radīšanai, jo ir ļoti daudz izglītotu cilvēku, piemēram, ar klasisko valodu studijām nodarbojas pat bērni un sievietes, kas ir liels progress tajā laikā. Šajā periodā visur valda ārkārtīga greznība (lielā mērā pateicoties Luija XIV kārei pēc greznības, krāšņuma un skaļām izpriecām), lielā cieņā ir teātris, kas ir gandrīz obligāta izprieca, kā arī populārs ir balets un literatūras studijas.
17. gadsimtā Francija izveidojas par vienu no stabilākajām monarhijām Eiropā, savu varenību sasniedzot Luija XIV laikā (viņam pieder teiciens "Valsts - tas esmu es"). Francijā sāk veidoties manufaktūra, tiek paplašināti koloniālie īpašumi, filozofijā valda racionālisms, kura izcilākais pārstāvis ir Renē Dekarts (tēze "Domāju - tātad eksistēju"), garīgās vērtības tiek saistītas ar domu. Noteicošais uzskats - personība tiek pakļauta sabiedrībai; liela vērība tiek veltīta loģikai un normatīvajai estētikai. Literatūrā galvenā uzmanība tiek pievērsta valodas izkopšanai (Kornejs, Rasins, Moljērs, Lafontēns); glezniecībā nostiprinās klasicisms - retrospektīvs un kanonizējošs stils. Klasicisms kā stils prasa atdarināšanu, to var iedalīt četros periodos.
1. 17.gs. izveidojas Itālijā, bet uzplaukst Francijā, tā izejas punkts - grieķu vēlā klasika (Praksitels un Skopass). Tas ir lirisks klasicisms un nenonāk īpašās pretrunās ar baroku (galvenais tā pārstāvis ir Nikolā Pusēns).
2. Revolucionārais klasicisms, kas rodas 18.gs. beigās Franču revolūcijas ietekmē. Tiek uzsvērta sabiedriskā nozīmība, izejas punkts - Romas republikas laika māksla (pārstāvis - Žaks Luī Davids).…