Klasicisms(no latīņu val. "klassikus”-priekšzīmīgs, pirmklasīgs)
Par klasicismu sauc mākslas stilu, kas Eiropas literatūrā un arhitektūrā radās jau 17.gadsimtā, bet mūzikā valda laikā apmēram no 1750.gada līdz 1820. gadam. Klasicisma māksla atspoguļo apgaismības laikmeta jaunās idejas: apliecina ticību cilvēka prātam, pauž tieksmi pēc mūzikas valodas skaidrības un līdzsvarotības, cieņā tur likumus, sakārtotību, tradīciju normas.
Klasicismā beidzot arī buržuāzija, tā sauktā trešā kārta, atzina, ka arī cilvēkiem bez parūkām, nearistokrātiem, piemīt gan augstas tikumiskās īpašības, gan asas prāta spējas, gan skaistuma izjūta. Buržuāzija gaišākie prāti aicināja atgriezties pie dabas, atteikties no manierīgas izturēšnās, teatrālisma. Par ideālu viņi uzskatīja harmonisku personību, kurai izglītots būtu ne tikai prāts un roka, bet arī sirds un dvēsele. Tādēļ 18 gadsimtu dēvē par saprāta gadsimtu vai apgaismības laikmetu.
18. gadsimta filozofi apgaismotāji Denī Didro (1713-1784), Klods Helvēcijs (1715-1771), Pols Anrī Holbahs (1723-1789) uzsvēra domu par cilvēka vienlīdzību un suverenitāti.Franču rakstnieks un domātājs Marī Fransuā Aruē Voltērs (1694-1778) ar darbu “filozofiskās vēstules” un Žans Žaks Ruso (1712-1778) ar traktātu “Sabiedriskais līgums” kļuva Versaļas pils valdniekam bīstami. Šajā gadsimtā radās drosme atklāti kritizēt valdnieku unbaznīcas iedibinātās dogmas. Atskanēja tādi vārdi kā brālība un progress.…
