Klasicisms izveidojās laikā, kad notika pāreja no feodālās iekārtas uz kapitalistisko, un tā principos atspoguļojas gan monarhijas kultūras tendences, gan topošās buržuazistiskās estētikas uzskati. Klasicisms bija saistīts ar buržuazistiskas apgaismotību, balstijās uz filozofiskām racionālisma idejām. Par paraugu klasicisms izvirzija antīko literatūru un mākslu, taču tēlus, raksturus bagātināja ar jaunu, saturu. Tika cildinātas vispārnacionālās intereses un pievērsta uzmanība cilvēka psiholoģijai, izcelta varonība, augsti tikumības ideāli. Klasicisma progresīvās reālitātes tendences stipri ietekmēja galma aristrokātijas kultūras norobežošanos no zemāko kārtu cilvēkiem. Tas klasicisma mākslu noveda pie abstrakta racionālisma, shematisma un nedzīva akadēmiskuma.
19. gadsimta sākumā fraņču klasicisms izvērtās par ampīru.Šajā laikā par mākslas centru kļuva Roma, kur strādāja izcili klasicisma mākslinieki. Anglijā klasicisma uzplaukums veicināja arhitektūras, pilsētbūvniecības, parku arhitektūras , mēbeļu mākslas, keramikas attīstību.Vācu klasicisma izcilākie sniegumi ir arhitektūrā, tēlniecībā, mēbeļu mākslā.
Klasicisma elementi vērojami jau itālu vēlās renesances poētikā. Klasicisma virziens izveidojās un spilgtāku izpausmi guva 17. gatsimta Francijā, absolūtisma nostiprināšanās laikā. Franču klasicisma dzejas un poētikas pamatlicējs bija F. Malerbs.Viņš reformēja franču litteratūras valodu. Galvenais klasicisma teorētiķis N. Bualo radija klasicisma normatīvo estētiku.Viņš reglamentēja literārā darba, īpaši dramaturģijas darba, kompozīcijas(vietas, laika, darbības vienības), stilistisko līdzekļu lietojumu, žanru dalījumu, tā sauktajos, cildenajos (traģēdija, poēma, oda) un zemākajos žanros (Komēdija, satīra, fabula). Ievērojami 17. gadsimta fraņču klasicisma pārstāvji bija P. Korneijs, Ž. de Lafontēns (fabula). …
