Menedžments kā zinātne un vadības prakse sāka veidoties 20. gadsimta sākumā, kopš tā laika veicot interesantu un saturīgi bagātu ceļu. Šajā ceļā ir pieņemts nodalīt vairākas skolas (tās tiek sauktas ari par koncepcijām, virzieniem), kuras nomainīja cita citu, atspoguļojot priekšstatus par apkārtējo pasauli cilvēka sirdi un apziņā evolūcijas gaitā: klasiskā, administratīvā, psiholoģiskā, uzvedības, garīgi orientētā.
Vadības attīstība notika paralēli saimniekošanas sistēmu progresam un atbildot uz šo sistēmu prasībām. Turklāt pirmajā, diezgan ilgstošā pastāvēšanas periodā reiz atrastās metodes un vadības paņēmieni palika vienoti visu sociālās darbības jomu organizācijā. Par vienīgi iespējamo un racionālo tika atzīts autokrātiskās vadības modelis. Kopš 20. gadsimta otrās puses sakās radikālas pārmaiņas, kuras noveda pie kvalitatīvi jauna vadības modeļa, kam bija raksturīgas strauji notiekošas un ne vienmēr prognozējamas ārējās organizācijas funkcionēšanas vides izmaiņas, kas prasīja jaunu vadības paņēmienu un metožu lietošanu.
Savā darbā mēs salīdzināsim dažādu autoru: Kaja Čanga, Ilgvara Foranda un Vladimira Ukolova viedokļus klasiskā menedžmenta teorijās.
1. Tulkojums no Kajas Čangas grāmatas „Menedžments”
Sākotnējās menedžmenta teorijas, kas attīstījās ASV un Eiropā, ietver sevī zinātnisko menedžmentu, klasisko administratīvo teoriju un cilvēcisko attiecību kustību. Klasiskās vadīšanas teorijas attīstās divos pamatvirzienos:
Zinātniskais menedžments (teorija par darbu un darbinieku attiecībām);
Klasiskā organizāciju teorija (organizācijas menedžments).…
