K.Levina līderības teorija

Pēc K.Levina un viņa līdzstrādnieku R.Lipitu un R.Vaitu organizēta eksperimenta rezultātiem tika likts pamats tradicionālajām līderības dalījumam trijos stilos: autokrātiskajā, demokrātiskajā un liberālajā. Šie stili atšķiras ar pienākumu sadalīšanu, lēmumu izstrādāšanas un izpildīšanas metodēm, ar kontakta veidu starp vadītāju un darbiniekiem un ar kontroles veidu. Pēc autoritāra vadības stila parasti tiecās cilvēki ar holeristisko temperamentu, kaut arī izņēmumu gadījumos šo stilu var iemācīties arī sangviniķi un flegmātiķi. Autokrātiskais stils nodrošina augstu darba efektivitāti, bet rada nelabvēlīgo psiholoģisko klimatu (darbinieku neapmierinātību). Demokrātiskajām vadības stilam vispiemērotākie ir cilvēki ar sangvinitisko , un retāk – ar holeristisko temperamentu. Demokrātiskais stils nodrošina augstu darba efektivitāti, it īpaši pēc kvalitatīviem radītājiem (ja darbinieki paši ir ieinteresēti to nodrošināt), un labvēlīgo psiholoģisko klimatu (darbinieku apmierinātību). Liberālajam vadības stilam ir piemēroti cilvēki ar melanholistisko temperamentu, kā arī flegmātiķi un retāk – sangviniķi. Liberālais stils nespēj nodrošināt ne augstu efektivitāti, ne stabilu psiholoģisko klimatu. Galvenais K.Levina eksperimenta slēdziens bija demokrātiska līderības stila priekšrocības par citiem stiliem.
…