Lai gan latviešu valoda ir mana dzimtā valoda, es tomēr nerunāju latviski īsti pareizi. Kad es biju mazāka, kļūdu manā valodā arī bija mazāk, bet tagad, kad man apkārt parādās arvien vairāk cilvēku, arī mana valoda ir kļuvusi savādāka, ne pavisam tāda, kāda tā bija agrāk. Es uzskatu, ka katra cilvēka valodas leksika gandrīz vai pilnīgi ir atkarīga no to cilvēku valodas, kādu mēs dzirdam nepārtraukti sev apkārt. Mūsdienās cilvēki raksturā vairs nav tik spēcīgi kā agrāk, kad katrs pastāvēja pats par sevi un tik daudz neietekmējās no citiem cilvēkiem.
Šajā darbā es centīšos aplūkot savas kļūdas, to cēloņus un iespējamos veidus, kā šīs kļūdas es un citi mani vienaudži varētu novērst vai vismaz mazināt.
Manuprāt, katram latvietim (tāpat arī cittautietim) ir jāprot runāt un rakstīt pareizā savas valsts literārajā valodā. Dažreiz, ejot pa ielu un dzirdot cilvēkus runājam, es nesaprotu, vai tiešām viņi sevi var saukt par latviešiem, ja praktiski viņi latviski nemaz nerunā, viņu valodā ir vairāk citu valodu vārdi nekā (IT KĀ) latviešu valodas vārdi, bet uzskata viņi sevi tomēr par latviešiem.
Laikam jau vislielākās problēmas latviešu tautai (ja tā var teikt) sagādā tieši mana vecuma cilvēki. Pareiza latviešu valoda būtu jāmāca viennozīmīgi no mazotnes, mazajā cilvēciņā būtu jāieaudzina tas, ka, ja viņš grib sevi saukt par īstu latvieti, tad viņam ir arī jārunā pareizā latviešu valodā., jo savādāk nekas nesanāks. Latviešu tauati būtu beidzot jāsaprot, ka, runājot nepareizi un pieņemot vai pārtulkojot citu valodu vārdus, mēs tikai pazudinām latviešu valodu. Ar valodām jau laikam ir tā, ka, ja tās vairs nepastāv, tad diez vai tās kādreiz atgriezīsies. Un paši latvieši jau pasaulē nav nemaz daudz, latviešu valoda jau tā pati par sevi pamazām izzūd un, nepareizi runājot, mēs šo procesu tikai paātrinām.…
