Latvijas atrašanās totalitārās PSRS sastāvā ir atstājusi manāmas sekas šodienas ikdienā. Varmācīgā iekļaušana padomju impērijā, nežēlīgās represijas, etnisko jūtu pazemošana un unifikācija pēckara laikā ir radījuši veselu virkni noturīgus sabiedriskās apziņas uzskatus, vispirmām kārtām, sabiedrības latviskajā daļā. Daži no tiem vieno Latviju ar citām postkomunistiskām sabiedrībām, daži ir Latvijas specifiskās vēsturiskās pieredzes produkts.
Totalitārie režīmi pret Latvijas augstāko izglītību un zinātni vērsa politiskas, ideoloģiskas un etniskas represijas, kurās cieta vai pat gāja bojā daudzi mācībspēki un zinātnieki: tie zaudēja darbavietas, iespēju nodarboties ar pētniecību, tika pakļauti pazemojošām kritikas un paškritikas procedūrām. Latvija 1939.–1945. gadā zaudēja jau iedibināto un valsts interesēm atbilstošo zinātnes un augstākās izglītības struktūru. [3]
Viena no jomām, kur totalitārisma režīma politika atstāja visdziļāko iespaidu, bija lauksaimniecība un lauku sociālās dzīves organizācija. 1944.-1953. gadā padomju
režīms Latvijā un pārējās Baltijas republikās īstenoja pilnīgi visu dzīves sfēru sovjetizāciju un šīs politikas svarīga sastāvdaļa bija lauksaimniecības kolektivizācija un ar to saistītā zemniecības pakļaušana. Latvijā padomju režīms pielietoja tās pašas zemnieku paverdzināšanas metodes, kas tika izmantotas Padomju Savienībā XX gadsimta 20. gadu beigās un 30. gadu pirmajā pusē: pirmkārt, lauku iedzīvotāju sašķelšanu, mēģinot sakūdīt trūcīgos un vidējos zemniekus pret turīgākajiem zemniekiem – t.s. kulakiem; otrkārt, pastāvošo lauku iedzīvotāju sociālo institūciju likvidāciju, diskreditāciju vai vājināšanu, kā arī to pārveidošanu pēc padomju parauga; treškārt, politisku vai arī formāli nepolitisku represiju pielietošanu. Ar šo metožu palīdzību tika sagrauta lauku iedzīvotāju saliedētība un spēja apvienoties savu interešu aizsardzībai. …
