Iepriekš hronisku sāpju ārstēšanai pielietoja biomedicīniskos faktorus, kas izraisīja ar opioīdu lietošanu saistītas saslimstības un mirstību. Meta-analīzes liecina, ka opioīdi, paracetamols, nesteorīdi pretiekaisuma medikamenti uzrāda minimālu muguras sāpju samazinājumu, salīdzinot ar placebo.
Sakarā ar to, ka psiholoģiskā disfunkcija ir riska faktors hronisku sāpju attīstībai, šobrīd uzsvars tiek likts uz biopsihosociālo modeli, kas ir savienojums starp dažādiem vides faktoriem, proti, bioloģiskiem, psiholoģiskiem un sociāliem. Tas ietver racionālu farmakoterapiju, atbilstošu rehabilitējošu terapiju, invazīvas metodikas, kā arī psihoterapiju, relaksācijas pasākumus, ģimenes un sabiedrības atbalsts.
Kognitīvi biheiviorālā terapija ir viena no efektīvākajām psihoterapijas formām, kas apvieno kognitīvo (izziņas) terapiju un behaviorālo (uzvedības) terapiju. Tās pielietojuma intervāls ir patiesi plašs, piemēram, to pielieto depresijas, veģetatīvās distonijas, panikas lēkmju, paaugstinātas trauksmes ārstēšanai.
Hronisku muguras sāpju gadījumā kognitīvi biheiviorālā terapija maina pacienta atbildes reakciju uz sāpēm, koncentrējoties uz domām, uzskatiem, emocijām, psiholoģiskām atbildēm, tādējādi samazinot to ietekmi uz dzīves kvalitāti.
Kognitīvi behaviorālās terapijas protokoli ir ļoti daudzveidīgi, taču katrs no tiem satur trīs lietas: destruktīvu domu kognitīvu rekonstrukciju, behaviorālu aktivizāciju kustību un iesaistes veicināšanai, relaksācijas apguvi simpātiskās nervu sistēmas regulēšanai.
Speciālisti uzskata, ka kognitīvi biheiviorālai terapijai jābūt primārai ārstēšanas metodei, tā izmaina sāpju veicinošos neirālos paternus. Neskatoties uz metodes atbalstošiem pētījumiem, tā netiek aktīvi pielietota sakarā ar personāla kompetences trūkumu, pacienta laika trūkumu un izmaksām.
Literatūras analīzes mērķis ir izpētīt kognitīvi biheiviorālas terapijas efektivitāti pacientiem ar hroniskām muguras sāpēm.
