Komercreģistrs ir viens no centrālajiem komerctiesību institūtiem un ir liela loma komerctiesībās. Komerctiesības ir privāttiesību nozare, bet komercreģistrs ir publisko tiesību nozare, jo komercreģistra turētājs ir valsts iestāde, reģistrācijas pienākums ir uzlikts ar imperatīvu normu, reģistrācijai pakļautajam subjektam nav izvēles iespējas un par reģistrācijas pienākuma neizpildi paredzēta publiski tiesiskā atbildība. Līdz ar to uz komercreģistru un ar to saistītajām tiesiskajām attiecībām piemērojams vispārējais tiesību princips „aizliegts viss, kas nav atļauts.”
Komercreģistrs ir instruments, ar kura palīdzību tiek atvieglota tiesiskā aizsardzība. Agrāk komersanti tika reģistrēti ģildēs, cunftēs, vēlāk šo funkciju pārņēma valsts, tādejādi radās publiskie komersantu reģistri. Pēc savas būtības, komercreģistrs ir informācijas un dokumentu kopums, sastāv no ierakstiem un komercreģistra lietām. Komercreģistra ieraksti tiek izdarīti un glabāti elektroniskā formā datorizēta datu bāzē. Par katru komersanta veidu ir noteikts savs nepieciešamais ierakstu komplekts. Ierakstu daļā glabājas ziņas par prokūristiem, uzņēmuma likvidāciju, maksātnespējas stāvokli un reorganizāciju. Komercreģistra ierakstiem ir konstitutīvie un deklaratīvie ieraksti.
Konstitutīvie ieraksti ir noteikt statuss, jauna tiesiskā attiecības rodas ieraksta izdarīšanas rezultātā. Ja nav izdarīta ieraksta reģistrācijā, neveidojas noteiktais statuss, piemēram, komersanta statuss nav iegūts, ja komersants nav reģistrēts komercreģistrā. Pamatkapitāls arī ir konstitutīvais ieraksta veids, jo attiecībā uz sabiedrību ar ierobežotu atbildību (SIA) , saskaņā ar krimināllikumu (KL) pamatkapitāla lielums palielināšanās gadījumā mainās ar reģistrāciju. Konstitutīvie ieraksti rada statusu: Nav ieraksta – nav statusa!!! Konstitutīvos statusus par tādiem nosaka pats likums, tādēļ ir jāskatās likuma formulējums, kurā parasti norāda : ‘’stājas spēkā ar reģistrācijas brīdi.’’
