Uzņēmumā, ideālā variantā, cilvēku grupa apzinīgi sadarbojas kopēja mērķa sasniegšanai, savā starpā komunikējot.
Komunikācijas ir informācijas, domu, uzskatu apmaiņa starp cilvēkiem viņu darbības procesā.
Cilvēks, kurš nodod informāciju, var būt šīs informācijas avots. Uzņēmumā šādi cilvēki ir vadītāji un darbinieki, kuriem ir noteikta informācija un mērķis nodot šo informāciju tālāk.
Kodēšanas procesa rezultāts, tas var būt gan verbāls (vārdos izteikts), gan neverbāls (bez vārdiem – žesti, poza, acu skatiens, intonācija utt.).
Komunikācija var būt rakstiska: instrukcijas, apraksti, lietišķā sarakste, pārskati utt. vai mutiska: personiska tieša saruna, telefona saruna, sanāksmes, mācības.
Notiek saņemtā ziņojuma interpretācija, balstoties uz saņēmēja personības īpašībām, pieredzi, profesionālajām zināšanām, uzskatu sistēmu utt. Jo dekodētais ziņojums ir tuvāks tam, kuru ir vēlējies nodot komunikators, jo efektīvāka ir komunikācija. Tāpēc ļoti svarīgi, lai komunikators orientētos uz saņēmēju, iepriekš ņemtu vērā viņa individuālās īpašības.
Šajā gadījumā – saņēmēja reakcija uz saņemto ziņojumu, adresēta komunikatoram, t.i., komunikators saņem informāciju par to, kā saņēmējs ir uztvēris nodoto informāciju. Varbūt vienvirziena komunikācija, kad šādas atgriezeniskās saiknes nav. Visbiežāk tas gadās, vadītājam nododot informāciju padotajiem. Tad vadītājs nevar būt drošs, ka nodotais ziņojums ir pareizi saprasts un vai tas vispār sasniedzis adresātu. Reizēm atgriezeniskā saikne var būt netieša, biežāk tas raksturīgi negatīvai reakcijai uz saņemto informāciju: produktivitātes samazināšana, darba kavējumi u.tml.…
