Ekonomika ir organizēta saimniekošana ierobežotu resursu apstākļos. Ekonomika ir sociāla zinātne par to, kā sabiedrībai iegūt vislielāko labumu no esošajiem resursiem.
Ik dienu kāds kaut ko pārdod, kāds kaut ko cenšas pārdot, kāds pērk un kāds cenšas kaut ko nopirkt. Ik dienu preces un nauda maina savu īpašnieku. Gan uzņēmējiem, gan patērētājiem ir nauda, uzņēmēji pārdod savas saražotās preces. Patērētāji pārdod ,vai iznomā savas zemes, kas ir viņu īpašumā ,pārdod savu darba spēku. Viens un tas pats cilvēks var būt kā patērētājs, tā uzņēmējs.
Gan pircējs, gan pārdevējs cenšas saimniekot ekonomiski. Tas nozīmē- ar katra esošajiem līdzekļiem gūt pēc iespējas lielāku labumu.
Vispirms ir jāņem vērā cilvēku vajadzības. Tās var sarindot pēc to svarīguma. Izvēli ,ko ražot iespaido arī iespējamie izdevumi izejvielu iegādei, darbinieku algām, maksai par telpu, nomu, elektrību, u. c., kā arī ienākumi no iespējas saražot un arī pircēja vajadzības pēc preces. Ja pavēro bagātos veikala plauktus, tad redzēsim, ka tie jau ir pilni ar dažādām precēm. Liekas, ka viss, ko cilvēki vēlas tur jau ir. Šis pirmais iespaids ir maldīgs. Pārdevējs pircēja pieprasījumu nevar apmierināt, ja zina, ka ir lietas, kuras nekur neražo. Ja zina, ka ir vēl cilvēks, kurš gribētu šo neesošo lietu, tad droši var sākt ražošanu.
Šādu variantu ir tūkstošiem. Jāražo tas, ko pieprasa pircēji. Tikai pircējs ar savu izvēli nosaka vai prece ir vajadzīga. Ja tā nevienam nebūs vajadzīga, tad tā stāvēs un nauda būs ieguldīta veltīgi. Tālāk sekos bankrots! Tomēr vairums gadījumos saskaramies ar to, ka cilvēki pieprasa preci, bet tā ir vai nu nepieņemami dārga, vai arī nav gaidītās kvalitātes, tāpēc svarīgi ir faktori, lai ražotā un pieprasītā prece atbilstu pieprasījuma veidam, kā arī bieži vien ir viss ,ko vien var vēlēties, bet problēma patiesībā ir pavisam citā sfērā, pat ne ekonomiskas dabas, bet komunikāciju jautājums, līdz ar to slikts menedžments, par ko nezin kāpēc mūsu tirgus speciālisti un arī skolās ne īpaši vēlas runāt.
Mēs neko neražojam sliktāk, bet tirgu var iekarot tikai ar pirmo soli, un tas ir komunikācija ar pircēju, kā jeb kurā biznesā tā ir pārliecināšana, kaut tādu preču būtu 100 un vairāk, ka tavējā ir vislabākā! Daži uzskata, ka tas ir uzmācīgi un melīgi, varbūt, ka tā prece nemaz tik laba nav, bet tad skaidrs ir tas, ka par to atbild nevis pārdevējs, bet ražotājs, ko pie mums cilvēki jauc un nekādi nevar saprast. …
