Konrāds Ubāns (1893.-1981.) ir viens no interesantākajiem un spilgtākajiem talantiem latviešu mākslā.
Ubāns bija glīts, kulturāla paskata cilvēks. Vidēja, bet samērīga auguma, vienmēr rūpīgi nokopies, tumšā uzvalkā.
„Vienmēr ļoti laipns, viņš tomēr turēja lūpās tikko viežamu ironisku smīniņu. Viņš bija ļoti savaldīgs, nekad nesteidzās, nekad neiekarsa un neielaidās strīdos. Ja kādreiz tomēr sadusmojās, tad viņa acis drusku nozibsnīja, mazliet piemiedzās un it kā garlaikodamies viņš sāka izklaidīgi skatīties apkārt. Tagadējos visādas psihoanalīzes izgurdinātajos laikos viņu dēvētu par iekšupvērstu cilvēku. Likās, ka pat savus skatienus viņš vēlējās paturēt pie sevis, jo, galvu piegāzis, mēdza lūkoties it kā līdztekus deguna, reizēm piemiegdams vienu aci.” (Literatūra 8.klasei 75.lpp.)
Pasaulē nācis 1893. gadā Rīgā dzelzceļa strādnieka ģimenē. Abi Konrāda Ubāna vecāki ir vidzemnieki- no Cesvaines puses. Pie Cesvaines, Madonas ceļa galā, Ilgas krastā paceļas Ubānu pilskalns, kur kādreiz atradušās muižai piederošās mājas.
Ubānu ģimenē ik pārgadus parādās pa jaunai atvasītei. Pirmā ir Anna, tad Lida, Berta, 1891.gadā – Jānītis, kurš nomirst vēl gluži maziņš, nesagaidījis brāļa ierašanos pasaulē, tad atkal nāk meitas – Elza un Trūde. Tā ģimenē arī paliek viens vienīgs dēls, kurš dzimis 1893. gada 31. decembrī un nokrustīts par Aleksandru Kārli Konrādu. Konrāds – par godu krusttēvam.
Lai gan jūtīgs un dažbrīd pārsteidzīgi ātrs, zēns ir stipri sevī noslēdzies un bērnu pulkā turas nostāk.…