Secinājumi
1. Pastāv likumsakarības, kuras nosaka laiku un formu. Konstitūcijas parasti tiek pieņemtas attiecīgās valsts vēsturiski un politiski nozīmīgu notikumu periodā. Šis periods var būt saistīts ar jaunas valsts izveidošanos, politiskā kursa vai ideoloģijas maiņu.
2. Atjaunojot Latvijas Republikas neatkarību 1990.gadā, faktiski arī bija runa par jaunas satversmes pieņemšanu (1990.gada 4.maija Deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu). Par vienu no konstitūcijas iekšējām likumsakarībām kļuvusi valsts formas noteikšana. Svarīgākie valsts formas raksturotājelementi –valdīšanas forma, valsts iekārtas forma un politiskā režīma forma – veidojas vēsturiskā attīstībā, likums to nerada, bet konstitūcijas uzdevums ir panākt šo elementu stabilitāti un pastāvīgumu.
3. Pašreiz valsts formas definējumi konstitūcijā dod pietiekoši skaidru atbildi, vai attiecīgā valsts ir republikas vai monarhija, unitāra vai federatīva valsts. Latvijas Satversmes 1.p. deklarē, ka valsts forma ir republika, politiskais režīms – demokrātisks, 3.p. runā par Latvijas teritoriju, kuru sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.
4. Konstitūcija ir sava veida tautas gara izteicēja. Konstitūcija tikai tad kļūst par politisku, tiesisku un ētisku vērtību, ja to ievēro visi un tā rada darbības lauku visiem (izņemot teroristus, ekstrēmistus, nacionālistus u.c.).
…