Nobeigums
Mēs nonācām beigās, kad apskatot augstāk minētos konstitucionālo tiesību avotus varam mēģināt secināt par to nozīmīgumu un iedomāties ko mēs izlaidām un kāpēc.
Apskatot šos avotus droši varam teikt, ka Satversme jeb konstitūcija bija, ir un būs galvenais konstitucionālo tiesību avots, jo tā iekļauj katras atsevišķas valsts pamat principus. Runājot citiem vārdiem konstitūcija ir kā „valsts karte”, jo izlasot valsts konstitūciju jau var redzēt un prātā formulēt ko šī konkrēta valsts sevī iekļauj gan tīri no teritoriāla un sabiedrības viedokļa, gan no tiesību viedokļa. Nekādā gadījumā konstitūciju nedrīkst izslēgt.
No konstitūcijas iznāk nākamais avots jeb likumi. Tie ir cieši saistīti ar konstitūciju, jo tie papildina konstitucionālo tiesību sfēru. Varbūt mēs tik stipri neiedziļinājāmies likumu pamatos un struktūrā, taču no augstāk rakstīta par likumiem, varam secināt ka konstitucionālajā jomā ir ļoti daudz likumu kuri tā vai citādi turpina konstitūciju. Likumi ir vel viens obligāts un ļoti nozīmīgs avots, jo tie ir valsts gribas izpausme.
Ļoti cieši ar šiem diviem avotiem ir saistīti starptautiskie līgumi un cilvēktiesības, kuras kalpo kā pamats gan konstitūcijai, gan likumiem, gan valsts sabiedrības dzīvei. Pateikšu tomēr ka starptautiskie līgumi un cilvēktiesības ir obligātas, jo tas taču ir labi kad kontinents vai pat visa pasaule mēģina vienoties par kaut kādiem kopējiem vienlīdzības, taisnīguma un tiesiskuma principiem. Ar to palielinās konstitūcijas nozīme un arī saturs, kas nav mazsvarīgi. Starptautiskie līgumi un cilvēktiesības arī spēlē svarīgu lomu valsts tiesību normu hierarhijā, jo faktiski tās tur nav, taču tomēr formāli tā tur ir un diezgan augstā vietā, kas rāda šo līgumu svarīguma līmeni.
…
