Kontrreformācija – katoļu baznīcas politika un pasākumi, kas bija vērsti pret reformācijas kustību un protestantismu Eiropā 16. – 17.gadsimtā (ķecerības apkarošana, vēršanās pret zinātnes atklājumiem, katoļticības propaganda u.c.) – tā kontrreformāciju paskaidro svešvārdu vārdnīca.
Kā sākās kontrreformācija?
1517.gada 31.oktobrī vācu mūks Mārtiņš Luters piestiprināja pie baznīcas durvīm Vitenbergā, Saksijā, 95 tēzes jeb sūdzības. No tā izauga kustība, ko pazīst kā reformāciju, jo tās piekritēji prasīja katoļu baznīcas reformu. Katoļu baznīca bija visietekmīgākais spēks Eiropā. Taču daudzi cilvēki, ieskaitot Luteru, uzskatīja, ka tā ir korumpēta, un vērsās pret Baznīcas bagātībām un indulģenču (grēku atlaišanas zīmju) izpirkšanu. 1521.gadā Luteru izslēdza no Baznīcas. Viņš nodibināja pats savu protestantu baznīcu, jo tās piekritēji pretojās Romai. Protestantisms izplatījās pa visu Eiropu. Kā atbilde radās kontrreformācija, kuras ietvaros katoļu baznīca uzsāka savas reformas. Kontrreformācija noveda pie reliģiskām vajāšanām un postoša pilsoņu kara Eiropā.
Kontrreformācija sākās ar katolicisma vadītāju tikšanos Trentas koncilā 1545.gadā. koncils noteica katolicisma galvenos principus un vietas garīdznieku un misionāru apmācībai. Šajā laikā ar savām skolām kļuva populāri jezuīti, kuru ordenis tika nodibināts 1534.gadā.…
